Šajā faktu lapā ir skaidrotas ES un Krievijas attiecības, kas ir ļoti saspringtas kopš Krievijas 2014. gadā īstenotās Krimas nelikumīgās aneksijas, tās iebrukuma Ukrainas Donbasas reģiona daļās un to okupācijas, kā arī tās destabilizējošās politikas plašākā reģionā, destabilizēšanas un iejaukšanās operāciju un cilvēktiesību pārkāpumu dēļ. Krievijas 2022. gadā īstenotais nelikumīgais pilna mēroga iebrukums Ukrainā izraisīja visas politiskās, kultūras un zinātniskās sadarbības apturēšanu un nepieredzētas ES un starptautiskās sankcijas.

Juridiskais pamats

  • Līgums par Eiropas Savienību: V sadaļa “Ārējā darbība”;
  • Līgums par Eiropas Savienības darbību: 206.–207. pants (tirdzniecība) un 216.–219. pants (starptautiskie līgumi);
  • Partnerības un sadarbības nolīgums (divpusējās attiecības).
  • ES un Krievijas attiecības

    Līdz Maidana kustības protestiem Ukrainā 2013. gada novembrī ES un Krievija veidoja stratēģisku partnerību, kuras pamatā bija politisks dialogs, ekonomiskā integrācija un sadarbība globālos jautājumos. 2008. gadā sākto sarunu mērķis bija noslēgt jaunu nolīgumu, kas aptvertu tādas jomas kā tirdzniecība, enerģētika, klimata pārmaiņas, pētniecība, kultūra un drošība, bet 2010. gadā sāktā “Partnerības modernizācija” bija paredzēta tam, lai veicinātu reformas, inovāciju un ciešākas ekonomiskās saites. ES arī atbalstīja Krievijas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO), kas tika pabeigta 2012. gadā.

    Šī trajektorija pēkšņi beidzās 2014. gadā, kad Krievija sāka savu iebrukumu Ukrainā, nelikumīgi anektējot Krimu un iebrūkot Donbasas reģionā Ukrainas austrumos. Šādi agresijas akti būtiski mazināja partnerības pamatus un lika pārvērtēt ES politiku attiecībā uz Krieviju.

    Reaģējot uz šiem notikumiem, ES ieviesa pirmos ierobežojošos pasākumus pret Krieviju, tostarp iesaldēja aktīvus un noteica ceļošanas aizliegumus Krievijas amatpersonām un citām personām, kas bija iesaistītas Ukrainas suverenitātes graušanā. Tika atcelts ES un Krievijas samits, apturētas sarunas par jaunu sadarbības nolīgumu un anulēta Krievijas dalība G8 sarunās. Vēlāk sekoja plašākas sankcijas konkrētās nozarēs – tirdzniecībā, enerģētikā un aizsardzības jomā.

    2016. gadā ES globālās drošības stratēģijā Krievija tika definēta kā “būtisks stratēģisks izaicinājums”, mudinot Padomi pieņemt piecus pamatprincipus: 1) Minskas vienošanās īstenošana, lai panāktu pamieru Austrumukrainas konfliktā, nosakot to par galveno priekšnoteikumu jebkādām būtiskām izmaiņām ES nostājā attiecībā pret Krieviju; 2) attiecību stiprināšana ar ES austrumu partnervalstīm un citām kaimiņvalstīm, tostarp Vidusāzijas valstīm; 3) ES noturības stiprināšana (piem., energoapgādes drošība, pretošanās hibrīddraudiem vai stratēģiskā komunikācija); 4) selektīva iesaistīšanās ar Krieviju jautājumos, kuros ES ir ieinteresēta; 5) nepieciešamība uzturēt cilvēku savstarpējos kontaktus un atbalstīt Krievijas pilsonisko sabiedrību.

    Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī kļuva par vēl vienu pagrieziena punktu ES un Krievijas attiecībās un izraisīja Eiropas drošības politikas fundamentālu pārskatīšanu. ES ir visstingrākajā veidā nosodījusi Krievijas nelikumīgo, neprovocēto un nepamatoto agresijas karu pret Ukrainu, tās uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai, kā arī tās mēģinājumus anektēt Ukrainas teritoriju, okupētajās teritorijās organizējot viltus referendumus. ES turpina pieprasīt visu Krievijas spēku tūlītēju un beznosacījumu atkāpšanos no visas Ukrainas teritorijas tās starptautiski atzītajās robežās un uzsver, ka Krievija ir pilnībā atbildīga par tās īstenotajiem ANO Statūtu un starptautisko tiesību pamatprincipu pārkāpumiem. ES ir nosodījusi to, ka Krievija karā pret Ukrainu par ieroci izmanto pārtiku un tādējādi Krievija ir izraisījusi globālo pārtikas nodrošinājuma krīzi.

    2022. gada martā ES pieņēma Stratēģisko kompasu drošībai un aizsardzībai un atzina Krieviju par “ilgtermiņa tiešu draudu Eiropas drošībai”. Tas iezīmēja izšķirošu pārtraukumu ES un Krievijas attiecībās kopš 2016. gada. Tas saskanēja ar 2022. gada jūnijā pieņemto NATO stratēģisko koncepciju, kurā noteikts, ka “Krievijas Federācija ir visnozīmīgākais un tiešākais drauds sabiedroto drošībai un mieram un stabilitātei eiroatlantiskajā zonā”. Līdz ar to kopš 2022. gada ES attiecībās ar Krieviju vadās pēc šādiem pamatprincipiem: 1) Krievija ir jāizolē starptautiskā mērogā, un tai jāpiemēro sankcijas, lai nepieļautu, ka tā veic karadarbību; 2) starptautiskajai sabiedrībai ir jānodrošina, ka Krievijas valsti, individuālus vainīgos un līdzdalībniekus sauc pie atbildības par starptautisko tiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem, kas pastrādāti Ukrainā; 3) jāatbalsta ES kaimiņvalstis, tostarp izmantojot ES paplašināšanās politiku, un partneriem visā pasaulē jāpalīdz novērst sekas, ko radījis Krievijas agresijas karš pret Ukrainu; 4) būtu jāatbalsta cieša sadarbība ar NATO un partneriem visā pasaulē, lai aizsargātu uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību; 5) jāuzlabo ES noturība, jo īpaši energoapgādes drošības un kritiskās infrastruktūras jomā, un jānovērš Krievijas kiberdraudi un hibrīddraudi, manipulēšana ar informāciju un iejaukšanās; 6) jāatbalsta pilsoniskā sabiedrība, cilvēktiesību aizstāvji un neatkarīgie mediji gan Krievijā, gan ārpus tās, vienlaikus novēršot draudus drošībai un sabiedriskajai kārtībai Eiropas Savienībā.

    Reaģējot uz Krievijas iebrukumu, ES dalībvalstis ciešā sadarbībā ar partneriem, tostarp Amerikas Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti, Kanādu, Austrāliju un Japānu, ātri pieņēma nepieredzēti stingras sankcijas. Kopš 2022. gada 24. februāra ES ir masveidā paplašinājusi ierobežojošos nozaru pasākumus, izmantojot 20 secīgas sankciju paketes (līdz 2026. gada maijam), un ir pievienojusi sankciju sarakstam ievērojamu skaitu personu un vienību nolūkā vēl vairāk pastiprināt spiedienu uz Krieviju, lai tā izbeigtu karu. Ar ierobežojošajiem pasākumiem ir iecerēts vājināt Krievijas ekonomikas bāzi, liedzot tai piekļuvi kritiski svarīgām tehnoloģijām un tirgiem un būtiski ierobežojot tās spēju karot.

    Tas, ka strauji cita pēc citas sekoja 20 ES sankciju paketes pret Krieviju (kas jau tiek dēvēta par sankciju revolūciju), ir vainagojies ar nepieredzētu pasākumu kopumu, kas mērķtiecīgi vērsti pret galvenajām Krievijas ekonomikas nozarēm un šīs valsts politisko eliti. Katra sankciju pakete ir pakāpeniski grozījusi un paplašinājusi kopš 2014. gada pieņemto sankciju režīmu darbības jomu, un ir pievienots jauns režīms, ar kuru Eiropas Savienībā aizliegts importēt preces, kuru izcelsme ir nelikumīgi anektētās Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas teritorijās. Paredzēts, ka sankciju paketēm būs smagas sekas un tālejoša ietekme finanšu, enerģijas, transporta un gaisa telpas, tehnoloģiju, konsultāciju, apraides, kā arī metāla, luksusa un citu preču nozarēs. Eksporta aizliegumi ietekmē aptuveni 54 % no pirmskara eksporta uz Krieviju, bet importa aizliegumi skar 58 % no pirmskara importa. Turklāt 2025. gada martā ES noteica tarifus Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produktiem un mēslošanas līdzekļiem. ES galveno tirdzniecības partneru sarakstā Krievija no 5. vietas 2021. gadā ir nokritusi līdz 15. vietai 2024. gadā. Papildus ekonomiskajām un individuālajām sankcijām vēlāk tika noteiktas arī diplomātiskās sankcijas, tostarp apturēts atvieglotais vīzu režīms starp ES un Krieviju. Kopā ar citiem PTO locekļiem ES vienojās atteikt ES tirgos vislielākās labvēlības režīmu Krievijas produktiem un pakalpojumiem. Notiek gatavošanās 21. sankciju paketei. Paredzams, ka šī pakete vēl vairāk vērsīsies pret Krievijas “ēnu floti”, finanšu iestādēm, militārrūpniecības uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas ir iesaistīti tirdzniecībā ar Ukrainai nozagtajiem graudiem.

    2026. gada maija beigās sankciju sarakstos ir iekļautas vairāk nekā 2700 personas un vienības. To personu vidū, kurām tiek piemērotas sankcijas, ir Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, 351 Valsts domes deputāts, kas atbalstīja uz laiku okupēto Doneckas un Luhanskas reģionu teritoriju atzīšanu, augsta ranga amatpersonas un militārpersonas, dezinformācijas darbībā iesaistītas personas, tie, kas ir atbildīgi par raķešu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem, kritiskajai civilajai infrastruktūrai un Ukrainas bērnu deportāciju, piespiedu pārvietošanu un nelikumīgu adopciju, kā arī viņu militarizāciju un ideoloģisko indoktrināciju. Sankciju sarakstā tika iekļauti vairāki algotņu organizācijas “Vāgnera grupa” augsta ranga locekļi.

    Pēc Krievijas opozīcijas līdera un Saharova balvas laureāta Alekseja Navaļnija nāves Sibīrijas cietumā 2024. gada februārī un reaģējot uz aizvien stingrākām politiskām represijām Krievijā, Padome 2024. gada 27. maijā noteica jaunu sankciju režīmu personām un vienībām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, represijām pret pilsonisko sabiedrību un demokrātisko opozīciju un par demokrātijas un tiesiskuma graušanu Krievijā. Jaunais režīms papildina ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu un ļauj ES lemt par turpmākiem pret Krieviju vērstiem pasākumiem, lai reaģētu uz cilvēktiesību pārkāpumiem un iekšējām represijām valstī. Kopumā 2026. gada maijā sankcijas ir piemērotas 135 personām un 37 vienībām, tostarp tiesnešiem, prokuroriem un tiesu iestāžu amatpersonām, kurām bija būtiska loma Alekseja Navaļnija ieslodzīšanā un nogalināšanā.

    2024. gada 8. oktobrī Padome pieņēma jaunu sankciju režīmu, kas bija reakcija uz Krievijas centieniem destabilizēt ES un globālā līmenī graut demokrātiskos procesus, kūdīt uz vardarbīgām demonstrācijām vai atbalstīt tās, iebiedēt tās kritizētājus, manipulēt ar informāciju un īstenot kiberuzbrukumus vai sabotēt kritisko infrastruktūru.

    2025. gada maijā Padome paplašināja tās autonomos ierobežojošos pasākumus, attiecinot tos uz tādiem fiziskiem aktīviem kā kuģi, gaisa kuģi, nekustamais īpašums un sakaru tīkla sastāvdaļas, kā arī uz darījumiem, kuros iesaistīti finanšu un kriptovalūtas pakalpojumu sniedzēji. Sankciju sarakstā ir 69 personas un 19 vienības.

    ES arī ir pastiprinājusi izpildes pasākumus, lai nepieļautu sankciju apiešanu ar trešo valstu starpniecību. Šie pasākumi ir vērsti pret divējāda lietojuma precēm, kritiskajiem komponentiem un progresīvām tehnoloģijām. Papildus ES gaisa telpas slēgšanai visiem Krievijas gaisa kuģiem un ES ostu slēgšanai visiem Krievijas kuģiem ir pieņemti īpaši noteikumi, lai cīnītos pret tā dēvēto ēnu floti, ko Krievija izmanto, lai izvairītos no sankcijām. Tie paredz aizliegumu iebraukt ES ostās un sniegt šādiem kuģiem pakalpojumus, kā arī tiek stingrāk uzraudzīta ES kuģu pārdošana trešām valstīm. Kopumā sankcijas noteiktas vairāk nekā 600 kuģiem.

    Lai pastiprinātu sankciju izpildi, Padome 2023. gada 9. jūnijā sankciju pārkāpšanu iekļāva ES noziegumu jomu sarakstā. Tas ir ļāvis dalībvalstīm saskaņot kriminālsodus un uzlabot sadarbību sankciju pārkāpumu izmeklēšanā un saukšanā pie atbildības.

    2022. gada septembrī ES dalībvalstis pilnībā apturēja 2007. gada ES un Krievijas nolīguma par vīzu atvieglotu izsniegšanu darbību. Lai arī šajā saistībā ir pieņemtas īstenošanas pamatnostādnes, lai nodrošinātu, ka šī vīzu režīma apturēšana negatīvi neietekmē tos, kuriem nepieciešama aizsardzība, un cilvēkus, kas ceļo uz ES būtisku iemeslu dēļ, piemēram, žurnālistus, disidentus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, tomēr 2025. gada novembrī Komisija pieņēma stingrākus noteikumus par vīzām, ņemot vērā paaugstināto drošības apdraudējumu, kas izriet no Krievijas agresijas kara pret Ukrainu, tostarp migrācijas izmantošanu par ieroci, sabotāžas aktus un iespējamu vīzu ļaunprātīgu izmantošanu.

    Reaģējot uz šīm sankcijām, Krievijas valdība visas ES dalībvalstis, Apvienoto Karalisti, ASV un citas valstis, kuras Krievijai piemēro sankcijas, iekļāva “nedraudzīgo” valstu sarakstā. Pretsankciju sistēma ierobežo dažādus uzņēmējdarbības un finanšu darījumus ar privātpersonām un juridiskām personām no šīm valstīm.

    2022. gada 31. martā Krievijas iestādes ievērojami paplašināja savu ieceļošanas aizlieguma sarakstu un iekļāva tajā “ES augstāko vadību, vairākus Eiropas komisārus un ES militāro struktūru vadītājus, kā arī gandrīz visus Eiropas Parlamenta deputātus”, liedzot viņiem tiesības ieceļot Krievijas teritorijā. Atšķirībā no ES ieceļošanas aizlieguma šim sarakstam nav oficiālas publikācijas, un tāpēc to nevar juridiski apstrīdēt. Krievijas sarakstā ir iekļautas arī dažu ES dalībvalstu valdību un parlamentu augsta līmeņa amatpersonas, kā arī sabiedrībā pazīstamas personas un mediju pārstāvji.

    Atzīstot, ka Krievija pastāvīgi pārkāpj starptautiskās tiesības un ANO Statūtus, ES turpina atbalstīt starptautiskos centienus nodrošināt saukšanu pie atbildības par kara noziegumiem, citiem smagiem noziegumiem, tostarp agresijas noziegumiem, kā arī par nodarīto milzīgo kaitējumu. Komisija, Eiropas Padome un Ukraina 2025. gada februārī izveidoja Īpašā pret Ukrainu vērstā agresijas nozieguma tribunāla juridiskos pamatus. Tribunāls, kas oficiāli izveidots 2025. gada 25. jūnijā, izmeklēs Krievijas agresijas noziegumus pret Ukrainu, ko pastrādājusi Krievijas Federācijas un tās sabiedroto, jo īpaši Baltkrievijas, politiskā un militārā vadība, un sauks viņus pie atbildības. Eiropas Komisija 2026. gada maijā ES vārdā arī ratificēja Konvenciju, ar ko izveido Starptautisko Prasību komisiju Ukrainai, kura izskatīs, novērtēs un noteiks kompensācijas prasības par kaitējumu, zaudējumiem un ievainojumiem, ko Krievija nodarījusi Ukrainai un ukraiņu tautai. Tā būs atbildīga arī par katrā gadījumā maksājamās kompensācijas summas noteikšanu. 2024. gada 2. aprīlī tika atvērts Krievijas Federācijas agresijas pret Ukrainu rezultātā radītā kaitējuma reģistrs, kuram var iesniegt pieteikumus, kas ir pirmais solis kompensācijas mehānisma īstenošanā. Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma Ukrainā ir sāktas vairāk nekā 140 000 kara noziegumu izmeklēšanas. Eurojust tika piešķirtas jaunas pilnvaras saglabāt, analizēt un uzglabāt pierādījumus, lai atvieglotu Ukrainas teritorijā pastrādātu kara noziegumu, genocīda un noziegumu pret cilvēci vēlāku izmeklēšanu. 2023. gadā Eurojust kopā ar ES kopējās izmeklēšanas grupu izveidoja Starptautisko centru saukšanai pie atbildības par agresijas noziegumu pret Ukrainu (ICPA).

    2023. gada 17. martā Starptautiskā Krimināltiesa (SKT) izdeva apcietināšanas orderi pret prezidentu Vladimiru Putinu un Krievijas Federācijas prezidenta biroja bērnu tiesību komisāri Mariju Ļvovu-Belovu un šādi apstiprināja, ka ir pamats uzskatīt, ka viņi abi ir jāsauc pie kriminālatbildības par Ukrainas bērnu nelikumīgu deportāciju un pārvietošanu no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krievijas Federāciju. 2024. gada 5. martā SKT izdeva apcietināšanas orderus pret diviem augsta ranga Krievijas militārajiem komandieriem.

    ES arī cieši sadarbojas ar G7 partneriem, lai nodrošinātu, ka ieņēmumi no iesaldētajiem Krievijas valsts aktīviem tiktu izmantoti Ukrainas atjaunošanas centieniem un militāro izdevumu segšanai saskaņā ar ES un starptautiskajām tiesībām. Visā pasaulē ir iesaldēti Krievijas Centrālās bankas aktīvi 260 miljardu EUR apmērā, un no tiem 210 miljardi EUR atrodas Eiropas Savienībā. 2024. gada maijā Padome pieņēma tiesisko regulējumu, lai ieņēmumus no šiem aktīviem varētu izmantot Ukrainas atbalstam. 2024. gada oktobrī G7 valstis panāca vienošanos par šo aktīvu radīto ārkārtas ieņēmumu izmantošanu, lai apkalpotu un atmaksātu Ukrainai piešķirto 50 miljardu USD aizdevumu ātrākai ārkārtas ieņēmumu izmantošanai, un ES iemaksa tajā būs 18,1 miljards EUR. Vienlaikus dalībvalstis turpina sarežģītās debates par pamatkapitāla izmantošanas likumību un ar to saistītajiem riskiem. Tā vietā 2026. gada aprīlī ES apstiprināja 90 miljardu EUR atbalsta aizdevumu Ukrainai 2026.–2027. gadam, kas tiks finansēts no kopīga aizņēmuma kapitāla tirgū, un tā nodrošināšanai tiks izmantots ES budžets. Ukrainai ir juridisks pienākums aizdevuma pamatsummu atmaksāt tikai tad, ja Krievija tai izmaksā kara reparācijas.

    Esot pie varas Vladimiram Putinam, jo īpaši no 2012. gada, individuālās un kolektīvās rīcības iespējas ir pakāpeniski, bet sistemātiski samazinājušās, kas valstī tiek panākts, ar tiesību aktiem nosakot ierobežojumus un mērķtiecīgi iebiedējot kritizētājus. Gadu gaitā Krievijas iestādes ir ieviesušas plašus juridiskus ierobežojumus attiecībā uz “ārvalstu aģentiem” un “nevēlamām” un “ekstrēmistu” organizācijām, vēršoties pret simtiem nevalstisko organizāciju (NVO), vienlaikus ir ievērojami palielinājusies mediju, interneta un sociālo mediju cenzūra. Pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, cilvēktiesību aizstāvji, akadēmiķi un neatkarīgie žurnālisti tiek atzīti par “ārvalstu aģentiem”, vajāti un ieslodzīti, un tā rezultātā tiek slēgtas cilvēktiesību organizācijas un ierobežota vārda brīvība un miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība. Notiek mērķtiecīga vēršanās arī pret pētniecisko un datu virzīto žurnālistiku, vienlaikus tie mediji, kurus kontrolē valsts, neatlaidīgi kultivē “aplenktā cietokšņa”, kuram uzbrūk “kolektīvie Rietumi”, tēlu. Arī akadēmiskā brīvība tiek radikāli ierobežota.

    Turklāt 2016. gada un 2021. gada parlamenta vēlēšanas un reģionālā līmeņa un vietējo pašvaldību vēlēšanas 2022. gada septembrī tika rīkotas politisku ierobežojumu un mediju ierobežošanas vidē, kā rezultātā tajās ar ievērojamu pārsvaru uzvarēja Putina partija “Vienotā Krievija”. Vēlēšanu novērotāji (līdz 2016. gadam) un neatkarīgie mediji konstatēja, ka vēlēšanas joprojām neatbilst starptautiskajiem standartiem un tajās notiek krāpšana, mobilizēšana darbavietās, sistemātiska opozīcijas atstumšana un citi pārkāpumi. 2023. gada septembrī Krievijas Federācija rīkoja reģionālas vēlēšanas, tostarp okupētajās Ukrainas teritorijās, kuras ES nosodīja un uzskata par nelikumīgām un neleģitīmām. Vēlēšanu novērotāji no vēlētāju tiesību organizācijām “Russian Election Monitor” un “Golos” apgalvoja, ka šīs vēlēšanas ir bijušas vēl negodīgākas un ierobežotākas nekā iepriekšējās. Krievijas pilsoņu vēlēšanu tiesības ir pasliktinājušās tiktāl, ka var uzskatīt, ka šajās vēlēšanās nav nekādu patiesas demokrātijas principu.

    Saņēmis prezidenta amata pilnvaras ceturtajam termiņam šajā amatā 2018. gadā, Vladimirs Putins 2020. gadā veica konstitucionālos grozījumus, kas ļauj viņam palikt pie varas arī pēc 2024. gada (teorētiski – līdz 2036. gadam). 2024. gada martā Vladimirs Putins ieguva prezidenta amata pilnvaras uz piekto termiņu, saņemot 87,28 % balsu vēlēšanās, kurās piedalījās 77,44 % balsstiesīgo vēlētāju un kuras tika uzskatītas par nedemokrātiskām. Šīs prezidenta “vēlēšanas” notika milzīgu ierobežojumu un spēcīgas propagandas apstākļos. ES izdeva paziņojumu par Krievijas prezidenta vēlēšanām, atkārtoti uzsverot, ka tā neatzīst un nekad neatzīs ne šo tā saukto “vēlēšanu” rīkošanu Ukrainas teritorijās, ne to rezultātus. Žuzeps Borels, kas tobrīd bija Komisijas priekšsēdētājas vietnieks / Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP/PV), paziņoja, ka šīs vēlēšanas bija balstītas uz represīviem likumiem, tajās nebija ticamas sāncensības un neatkarīgu mediju, notika politiskās opozīcijas līderu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un žurnālistu patvaļīga aizturēšana un vajāšana, kā arī tās aizēnoja Alekseja Navaļnija pēkšņā nāve apcietinājumā vienā no Krievijas soda kolonijām ar smagāko režīmu. Turklāt jau otro reizi pēc kārtas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai (EDSO) nebija iespējams novērot vēlēšanas Krievijas Federācijā (pēc 2021. gada parlamenta vēlēšanām).

    Pēc tam, kad, esot pie varas Vladimiram Putinam, desmit gadus bija vērojama sabiedriskās sfēras sašaurināšanās, sākās jauna iekšzemes politisko represiju spirāle pēc Alekseja Navaļnija atgriešanās Krievijā 2021. gada janvārī, un tā ir krasi pieaugusi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī. Par jebkādu pretošanos vai novirzi no oficiālās notikumu versijas piemēro sodus, un kritiskās sabiedrības balsis tiek vēl vairāk kriminalizētas. EIU demokrātijas indeksā 2024. gadā Krievija tiek raksturota kā “autoritārs režīms”, ierindojot to 150. vietā no 167 valstīm. Pasaules preses brīvības indeksā 2026. gadā Krievija atradās 172. vietā no 180 valstīm, un ziņojumā bija norādīts, ka valstī gandrīz visi neatkarīgie mediji ir vai nu aizliegti, vai pakļauti militārajai cenzūrai. ANO īpašā referente par cilvēktiesību stāvokli Krievijas Federācijā Marijana Kacarova vairākkārt ir uzsvērusi, ka cilvēktiesību situācija Krievijā kopš iebrukuma Ukrainā ir ievērojami pasliktinājusies, jo sistemātiski tiek apspiestas pilsoniskās un politiskās tiesības.

    Kopš 2022. gada 24. februāra Krievijā ir tikuši aizturēti 20 000 pretkara protestētāju, un saskaņā ar “OVD-Info” sniegto informāciju pašlaik ir vairāk nekā 6500 politieslodzīto. ES ir nosodījusi to, ka NVO, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēktiesību aizstāvji un neatkarīgie žurnālisti gan Krievijā, gan ārpus tās tiek sistemātiski apspiesti, un turpina atbalstīt tos krievus, kuri uzstājas vai protestē pret karu Ukrainā. ES ir atkārtoti apliecinājusi, ka solidarizējas ar visiem tiem krieviem, kuri ir tikuši apsūdzēti, ieslodzīti vai iebiedēti par to, ka viņi turpina cīņu par cilvēktiesībām un stāsta patiesību par nelikumīgajām režīma darbībām.

    2024.–2025. gadā ir turpinājusies pilsonisko brīvību graušana un ir paplašināti ierobežojumi, pieņemot jaunus likumus, kas paredz nepilngadīgo saukšanu pie atbildības par “sabotāžas” noziegumiem jau no 14 gadu vecuma, īpašuma konfiskāciju par pretkara paziņojumiem, stingrākus sodus par valsts nodevību, kā arī ir safabricētas lietas, kurās izmantota spīdzināšana, draudi un provokācijas, notiek vajāšana par privātpersonu izteikumiem, galvenokārt, internetā, ir aizliegta “ārvalstu aģentu” iesaistīšanās izglītojošos pasākumos, tostarp grāmatu publicēšana un lekciju lasīšana. 2026. gadā cenzūra internetā ir sasniegusi nepieredzētu līmeni, jo ir pieaugusi valsts kontrole pār interneta infrastruktūru un ir liegta piekļuve globālajām ziņapmaiņas lietotnēm un sociālo mediju platformām, pakāpeniski nosakot kriminālatbildību par VPN izmantošanu un piespiežot lietotājus izmantot valsts kontrolētās lietotnes, kā arī plašā mērogā īstenojot mobilā interneta darbības pārtraukšanu un atslēgšanu.

    Spēkā esošie nolīgumi

    Partnerības un sadarbības nolīgums (PSN), kas parakstīts 1994. gada jūnijā, joprojām ir ES un Krievijas attiecību juridiskais pamats. Sākotnēji tas bija spēkā uz 10 gadiem, bet tas katru gadu tiek automātiski pagarināts. Ar PSN tika izveidota politiskā dialoga un sadarbības sistēma, tostarp regulāras apspriedes cilvēktiesību jomā un augstākā līmeņa sanāksmes prezidentu līmenī divreiz gadā. Tomēr kopš 2014. gada visi iestāžu dialogi saskaņā ar PSN ir apturēti.

    2003. gadā ES un Krievija Sanktpēterburgas samitā vienojās par sadarbības padziļināšanu, izveidojot četras “kopējās telpas”: 1) ekonomika; 2) brīvība, drošība un tiesiskums; 3) ārējā drošība un 4) pētniecība, izglītība un kultūra. Vienlaikus 2007. gadā tika atjaunota Ziemeļu dimensijas politika starp ES, Krieviju, Norvēģiju un Islandi, kā arī veicināta pārrobežu sadarbība Baltijas un Barenca jūras reģionā. 2008. gadā tika sāktas sarunas par jaunu ES un Krievijas nolīgumu, kurā tika paredzēts ietvert “juridiski saistošas apņemšanās” tādās jomās kā politiskais dialogs, tiesiskums, brīvība, drošība, ekonomiskā sadarbība, pētniecība, izglītība, kultūra, tirdzniecība, investīcijas un enerģētika. 2010. gadā tika sākta “Partnerība modernizācijai”. 2011. gadā tika pabeigtas sarunas par vīzu režīma atvieglošanas nolīgumu. Tomēr Krievijas iebrukums Krimā noveda pie visu šo sarunu un procesu apturēšanas. 2014. gadā Eiropadome apturēja sadarbību ar Krieviju (izņemot pārrobežu sadarbību un cilvēku savstarpējos kontaktus), kā arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī tika apturēta jauna ES finansējuma sniegšana. Visa pārējā sadarbība tika apturēta.

    Eiropas Parlamenta loma

    Eiropas Parlaments apstiprināja PSN 1997. gadā saskaņā ar piekrišanas procedūru.

    Parlaments ir pieņēmis virkni rezolūciju par Ukrainu, kurās pausts nosodījums tam, ka Krievija ir nelikumīgi anektējusi Krimu 2014. gadā, un tam, kādu lomu Krievija ieņem Austrumukrainas destabilizācijā. Savā 2015. gada 11. jūnija rezolūcijā par stratēģiski militāro stāvokli Melnās jūras baseinā pēc tam, kad Krievija nelikumīgi anektēja Krimu, un 2019. gada 12. marta rezolūcijā par stāvokli ES un Krievijas politiskajās attiecībās Parlaments atbalstīja ES sankcijas un uzsvēra, ka ir nepieciešams sniegt lielāku ES finansiālo palīdzību Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai un, neraugoties uz sarežģītām attiecībām, sekmēt tiešus personiskus kontaktus. 2019. gada rezolūcijā par stāvokli ES un Krievijas politiskajās attiecībās ir paustas nopietnas bažas par Krievijas starptautisko rīcību, jo īpaši Austrumu partnerības valstīs. Rezolūcijā arī kritizēta cilvēktiesību un pamatbrīvību stāvokļa pasliktināšanās Krievijā un ierosināts Krieviju vairs neuzskatīt par ES “stratēģisko partneri”. 2021. gada septembrī Parlaments pieņēma ieteikumu par ES un Krievijas politisko attiecību ievirzi, kurā tika prasīts ES nodrošināt, “lai jebkāda veida tālākā sadarbība ar Kremli būtu atkarīga no tā, vai Kremlis apņemas izbeigt valstī īstenoto agresiju pret saviem iedzīvotājiem, pārtraukt sistēmiskās opozīcijas represijas un represijas pret politieslodzītajiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, atcelt vai grozīt visus tiesību aktus, kas neatbilst starptautiskajiem standartiem, piemēram, likumus par “ārvalstu aģentiem” un “izbeigt ārējo agresiju pret kaimiņvalstīm”. Tajā tiek prasīts ES skaidri definēt sarkanās līnijas un atturēties no sadarbības ar Krieviju, ja vienīgā motivācija ir saglabāt atvērtus dialoga kanālus. Tajā tiek arī aicināts izveidot redzējumu un stratēģiju attiecībā uz to, kādas nākotnē būs ES attiecības ar brīvu, pārtikušu, miermīlīgu un demokrātisku Krieviju.

    Pirms 2014. gada Parlaments atbalstīja jauna visaptveroša nolīguma noslēgšanu ar Krieviju, kura pamatā būtu kopīgas vērtības un intereses. Tomēr Parlaments ir atkārtoti paudis nopietnas bažas par cilvēktiesību ievērošanas, tiesiskuma un demokrātijas stāvokli Krievijā, piemēram, par likumiem, kas vērsti pret “LGBTIQ+ propagandu”, par kriminālatbildības atcelšanu par vardarbību ģimenē bez vainu pastiprinošiem apstākļiem, par vēršanos pret neatkarīgām NVO vai finansējuma saņēmējiem no avotiem ārpus Krievijas utt. Parlaments jo īpaši pauda nosodījumu par vēl nepieredzēta līmeņa cilvēktiesību pārkāpumiem pret Krimas iedzīvotājiem, jo īpaši Krimas tatāriem. 2018. gadā Parlaments pieprasīja atbrīvot ukraiņu kinorežisoru Oļegu Sencovu, kurš iestājās pret nelikumīgo Krimas aneksiju, un piešķīra viņam Saharova balvu. O. Sencova atbrīvošana notika 2019. gadā kā daļa no ieslodzīto apmaiņas starp Krieviju un Ukrainu. Parlaments stingri nosodīja Alekseja Navaļnija slepkavības mēģinājumu 2020. gadā.

    Kopš sākās Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, Parlaments ir pieņēmis vairākas rezolūcijas, nosodot Krievijas agresiju un pirms tās izdarītos noziegumus, un pauda nelokāmu atbalstu Ukrainas neatkarībai, suverenitātei un teritoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās.

    Laikā pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā Eiropas Parlaments ir nelokāmi atbalstījis stingras un efektīvas ES sankcijas kā galveno instrumentu attiecībā pret Krievijas Federāciju, Baltkrieviju un citiem Krievijas Federācijas sabiedrotajiem. Tas ir aicinājis konfiscēt ES iesaldētos Krievijas aktīvus un tos izmantot, lai palīdzētu veikt Ukrainas atjaunošanu un sniegt kompensāciju Krievijas agresijas upuriem. Attiecībā uz sadarbību sankciju jomā visā pasaulē Parlaments ir aicinājis partnerus pieskaņoties šīm sankcijām un pauž bažas par to, ka vairākas trešās valstis sadarbojas ar Krieviju, lai palīdzētu tai apiet sankcijas.

    2022. gada 23. novembra rezolūcijā Parlaments atzina Krieviju par valsti, kas atbalsta terorismu, un valsti, kas izmanto terorisma līdzekļus, un aicināja starptautisko sabiedrību būt vienotai, nosakot atbildību par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un agresijas noziegumiem. Parlaments vairākās rezolūcijās ir prasījis saukt pie atbildības prezidentu Putinu, citus Krievijas vadītājus un viņu Baltkrievijas sabiedrotos par agresijas noziegumu, ko tie izdarījuši. Parlaments 2023. gada 19. janvāra rezolūcijā atbalstīja īpaša starptautiska tribunāla izveidi, lai sauktu pie atbildības par Krievijas Federācijas un tās sabiedroto, jo īpaši Baltkrievijas, politiskās un militārās vadības pastrādāto agresiju pret Ukrainu. Tas arī pilnībā atbalsta SKT prokurora pašlaik veikto izmeklēšanu par situāciju Ukrainā un iespējamiem kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu. Parlaments arī atzinīgi novērtēja SKT izdoto orderi par Vladimira Putina un bērnu tiesību komisāres Krievijas prezidenta administrācijā Marijas Ļvovas-Belovas apcietināšanu sakarā ar Ukrainas bērnu nelikumīgu deportāciju uz Krievijas teritoriju. 2025. gada maijā Parlaments stingri nosodīja Krievijas īstenoto “genocīda stratēģiju”, kas notiek ar Baltkrievijas atbalstu un kuras mērķis ir ukraiņu tautas identitātes izdzēšana, kas izpaužas kā Ukrainas bērnu piespiedu pārvietošana un deportācija, nelikumīga adopcija, noslepkavošana un piespiedu rusifikācija un militarizācija. 2026. gada martā Eiropas Parlaments nosodīja Krievijas īstenoto ārvalstnieku piespiedu vervēšanu, jo īpaši Āfrikā, atzīstot to par nopietnu cilvēktiesību un starptautisko tiesību pārkāpumu.

    Parlaments arī nosoda Krievijas režīma īstenoto sistemātisko vēstures viltošanu, lai pamatotu tās nelikumīgo karu pret Ukrainu, tās nespēju noteikt atbildību par padomju noziegumiem, Staļina totalitārisma glorificēšanu, kā arī tās apzināto vēstures izpētes ierobežošanu, un noraida centienus iznīcināt Ukrainas vēsturi un identitāti.

    Savā 2022. gada 8. jūnija ieteikumā “ES ārpolitika, drošības un aizsardzības politika pēc Krievijas agresīvā kara pret Ukrainu” Parlaments mudināja tā brīža Komisijas priekšsēdētājas vietnieku un ES Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos Žuzepu Borelu īstenot holistisku pieeju attiecībā uz Krievijas Federāciju un atteikties no jebkādas selektīvas iesaistes ar Maskavu, ņemot vērā Krievijas politiskās elites organizētās un Krievijas karaspēka, viņu pilnvaroto un algotņu pastrādātās zvērības un kara noziegumus Ukrainā un citur.

    Parlaments 2023. gada 16. februāra rezolūcijā atzina, ka Krievijas agresijas karš ir būtiski mainījis ģeopolitisko situāciju Eiropā, un tādēļ aicināja ES pieņemt izlēmīgus, drosmīgus un visaptverošus politiskos un drošības un finanšu jomas lēmumus un turpināt Krievijas Federācijas starptautisko izolāciju.

    Tajā pašā laikā Parlaments savā 2022. gada 6. oktobra rezolūcijā par Krievijas īstenotu eskalāciju agresīvajā karā pret Ukrainu arī norādīja, ka Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam un dalībvalstīm būtu jāsāk apsvērt, kā nākotnē sadarboties ar Krieviju un kā palīdzēt tai sekmīgi pāriet no autoritāra režīma uz demokrātisku valsti, kas atsakās no revizionistiskas un imperiālistiskas politikas.

    Vēl pirms bija sācies agresijas karš, Parlaments jau gadiem ilgi nosodīja Krievijas režīma veiktās represijas valstī un to, ka aizvien vairāk pasliktinās cilvēktiesību situācija valstī. Kad Krievija sāka agresijas karu pret Ukrainu, Parlaments atkārtoti pauda visstingrāko nosodījumu, jo īpaši par stingrajiem ierobežojumiem attiecībā uz uzskatu un vārda brīvību, tiesībām uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanās brīvību, kā arī par sistemātiskajām represijām pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem, neatkarīgajiem medijiem, juristiem un politisko opozīciju. Parlaments arī pauda nožēlu par Krievijas plaši represīvajiem tiesību aktiem, tostarp likumu par “ārvalstu aģentiem” un “nevēlamām organizācijām”, izmaiņām Kriminālkodeksā un Plašsaziņas līdzekļu likumu, ko izmanto, lai tiesās vajātu cilvēkus ar atšķirīgiem viedokļiem gan pašā valstī, gan ārvalstīs un apdraudētu neatkarīgos medijus. Turklāt tas ir nosodījis nepārtraukto un pieaugošo cenzūru Krievijā.

    Jo īpaši Parlaments ir atkārtoti nosodījis Krieviju par Alekseja Navaļnija notiesāšanu, kuram 2021. gadā tika piešķirta Eiropas Parlamenta Saharova balva. Tā kā turpinājās aktīvistu apcietināšana un ieslodzīšana, Parlaments pieņēma 2022. gada 7. aprīļa rezolūciju par represiju pieaugumu Krievijā un arī 2023. gada 20. aprīļa rezolūciju, kurā nosodīja pieaugošās represijas Krievijā, jo īpaši Vladimira Kara-Murzas lietā un Alekseja Navaļnija lietā. Kampaņas “Brīvību Navaļnijam” ietvaros Parlaments 2023. gada jūnijā Briselē pie Parlamenta ēkas uzstādīja soda kameras (SHIZO), kurā Aleksejs Navaļnijs tobrīd izcieta 19 gadu cietumsodu, pilna mēroga kopiju. Pēc Alekseja Navaļnija pēkšņās nāves Parlaments 2024. gada 29. februārī pieņēma rezolūciju, kurā kvalificēja to par slepkavību, par kuru krimināltiesiski un politiski ir atbildīga Krievijas valdība un personiski Vladimirs Putins, un nosodīja Krievijas režīma īstenoto cilvēktiesību pārkāpumu eskalāciju.

    Parlaments ir paudis solidaritāti un atbalstu Krievijas un Baltkrievijas tautai, kas protestē pret Krievijas agresijas karu pret Ukrainu, un ir pieprasījis ES dalībvalstīm aizsargāt Krievijas un Baltkrievijas valstspiederīgos, kurus vajā par to, ka viņi iestājas pret karu, kā arī Krievijas un Baltkrievijas dezertierus un tos, kas pauž iebildumus pārliecības dēļ, un piešķirt viņiem patvērumu. Tas ir arī aicinājis ES iestādes sadarboties ar Krievijas demokrātiskajiem līderiem un pilsonisko sabiedrību un atbalsta Krievijas demokrātijas centra izveidi, ko uzturētu Eiropas Parlaments. Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2022. gadā tikās ar Krievijas opozīcijas pārstāvjiem, un Cilvēktiesību apakškomiteja regulāri apmainās ar viedokļiem ar Krievijas neatkarīgajiem žurnālistiem, pilsonisko sabiedrību un opozīcijas pārstāvjiem. 2023. gada jūnijā atsevišķi EP deputāti arī organizēja apaļā galda diskusiju par demokrātiskas Krievijas nākotni, un tajā piedalījās ES iestāžu pārstāvji, EP deputāti un nozīmīgi pārstāvji no visiem Krievijas brīvo mediju un politiskās opozīcijas atzariem.

    2024. gada 14. februārī Demokrātijas atbalsta un vēlēšanu koordinācijas grupa un Eiropas Parlamenta Delegācija attiecībām ar Krieviju kopīgi rīkoja konferenci, kurā tika uzaicināti Krievijas opozīcijas pārstāvji un cilvēktiesību juristi, lai diskutētu par neseno prezidenta vēlēšanu nozīmi.

    2024. gada 25. aprīlī, pirms sasaukuma beigām, Parlaments rīkoja svarīgu balsojumu, kurā lēma, ka tā sauktās prezidenta vēlēšanas Krievijā no 15. līdz 17. martam bija neleģitīmas un nedemokrātiskas, un nepārprotami nosodīja nelikumīgās tā sauktās vēlēšanas, kas tika rīkotas uz laiku okupētajās Ukrainas teritorijās. Parlaments arī mudināja ES dalībvalstis un starptautisko sabiedrību neatzīt prezidenta vēlēšanu iznākumu par leģitīmu, jo tās nebija brīvas un godīgas un neatbilda starptautiskajiem vēlēšanu pamatstandartiem, un tādējādi tās nav demokrātiski leģitīmas.

    Kopš 10. sasaukuma sākuma 2024. gada jūlijā Eiropas Parlaments vairākkārt savās rezolūcijās ir apliecinājis pastāvīgo atbalstu Ukrainai un nosodījis Krievijas agresiju.

    Attiecības ar Krievijas likumdevējiem galvenokārt notika parlamentārās sadarbības komitejā (PSK) – parlamentu forumā, ko izveidoja ar ES un Krievijas PSN. Laikposmā no 1997. līdz 2014. gadam PSK darbojās kā stabila platforma sadarbībai attīstības jomā un dialogam starp delegācijām no Parlamenta un Krievijas Federālās asamblejas. Tomēr kopš 2014. gada marta Parlaments ir pārtraucis šīs starpparlamentārās sanāksmes saskaņā ar ES ierobežojošajiem pasākumiem, ko veic, reaģējot uz krīzi Ukrainā. Tomēr Parlamenta delegācija ES un Krievijas parlamentārās sadarbības komitejā turpina regulāri tikties, lai analizētu un rīkotu debates par Krievijas agresijas kara pret Ukrainu ietekmi uz pasauli un iekšzemes mērogā un jo īpaši par Krievijas varas iestāžu pastiprinātajām represijām pret Krievijas pilsonisko sabiedrību. Šajā sakarā delegācija regulāri rīko viedokļu apmaiņu ar pārstāvjiem no Krievijas opozīcijas, cilvēktiesību aizstāvjiem, pilsoniskās sabiedrības, NVO un neatkarīgajiem žurnālistiem, kā arī ar starptautiskajiem ekspertiem. 2025. gada jūnijā delegācija kopā ar Ārlietu komiteju rīkoja kopīgu sanāksmi, kurā piedalījās Jūlija Navaļnaja, kā arī divi bijušie politieslodzītie – Vladimirs Kara-Murza un Iļja Jašins.

    Krievija kopš 1999. gada nav aicinājusi Parlamentu novērot vēlēšanas.

     

    DG EXPO