Intelektuālais īpašums
Šajā faktu lapā ir izskaidrots ES intelektuālā īpašuma tiesību regulējums, kurā ietvertas arī rūpniecības un komerciālā īpašuma tiesības (patenti, preču zīmes, dizainparaugi, komercnoslēpumi un ģeogrāfiskās norādes) un autortiesības. Tajā arī skaidrota Eiropas Parlamenta loma intelektuālā īpašuma tiesību saskaņošanā.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. un 118. pants attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību saskaņošanu un ES mēroga intelektuālā īpašuma tiesību izveidi.
Mērķi
Lai gan intelektuālā īpašuma tiesības (IĪT) regulē dažādi starptautiski un dalībvalstu tiesību akti, tās tiek saskaņotas arī ar ES tiesību aktiem. LESD 118. pantā ir noteikts, ka, veidojot iekšējo tirgu un nodrošinot tā darbību, Parlaments un Padome, rīkojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, nosaka pasākumus ES intelektuālā īpašuma tiesību izveidei, lai visā Eiropas Savienībā nodrošinātu vienotu IĪT aizsardzību un veidotu centralizētu atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtību. ES likumdošana galvenokārt ietver IĪT aspektu saskaņošanu un savas sistēmas izveidi, kā tas tika darīts saistībā ar ES preču zīmēm un reģistrētiem ES dizainparaugiem, kā arī ar patentiem (kopš 2023. gada). Daudzos ES instrumentos arī ir atspoguļotas dalībvalstu starptautiskās saistības, kas noteiktas Bernes un Romas konvencijās, kā arī Pasaules Tirdzniecības organizācijas Līgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS līgums) un 1996. gada Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) starptautiskajos līgumos.
Sasniegumi
A. Tiesību aktu saskaņošana
1. Preču zīmes, dizainparaugi un modeļi
ES preču zīmju tiesiskā regulējuma pamatā ir četru līmeņu reģistrācijas sistēma. Tajā darbojas valstu preču zīmju sistēmas, kas ir saskaņotas ar Preču zīmju direktīvu (Direktīva (ES) 2015/2436), kuras mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus par preču zīmēm. Papildus valsts līmenim (preču zīmes aizsardzība, reģistrējot to attiecīgajā valsts preču zīmju birojā) preču zīmes var aizsargāt arī Eiropas Savienības līmenī, izmantojot Beniluksa sistēmu (ES preču zīme), ko ieviesa 1994. gadā, un arī starptautiskajā līmenī. Ar ES preču zīmju regulu (Regulas (ES) 2017/1001) ir kodificētas un aizstātas visas iepriekšējās regulas par ES preču zīmēm. Kodifikācija tika veikta skaidrības labad, ņemot vērā, ka ES preču zīmju sistēma ir jau vairākkārt būtiski grozīta. ES preču zīme ir vienota, un tai ir vienāds spēks visā ES. Par ES preču zīmju un dizainparaugu pārvaldību ir atbildīgs Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO). ES preču zīmju regulā ir noteiktas arī nodevu summas, kas maksājamas EUIPO. To apmērs ir noteikts tādā līmenī, lai nodrošinātu, ka ar ieņēmumiem tiek segti EUIPO izdevumi un papildinātas pastāvošās valstu preču zīmju sistēmas.
Ar regulu par Eiropas Savienības dizainparaugiem (Regula (EK) Nr. 6/2002) tika izveidota Kopienas sistēma dizainparaugu un modeļu aizsardzībai. Pēdējos gados ES ir modernizējusi savu dizainparaugu regulējumu, pieņemot 2024. gada ES dizainparaugu tiesību aktu reformas kopumu, pārskatot tiesību aktus, lai stiprinātu un saskaņotu dizainparaugu aizsardzību, kas nāk par labu starptautiskajiem dizainparaugu autoriem, kā arī maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un nozarēm, kurās dizainparaugiem ir būtiska nozīme. ES dizainparaugu regula (Regula (ES) 2024/2822) stājās spēkā 2025. gada 1. maijā, un tās mērķis ir nodrošināt, ka dizainparaugu aizsardzības sistēma ir pielāgota digitālajam laikmetam, paplašinot jēdzienus un definīcijas, lai tās būtu piemērojamas pašreizējos apstākļos un arī nākotnē. Ar to cenšas uzlabot dizainparaugu aizsardzības sistēmas pieejamību un efektivitāti, vienkāršojot procedūras MVU un nozarēm, kurās dizainparaugiem ir liela nozīme, un optimizējot nodevu apmēru un struktūru.
Arī Dizainparaugu direktīvas (Direktīva (ES) 2024/2823) nolūks ir pielāgot šo sistēmu digitālajām laikmetam (jo īpaši 3D printeru lietošanai) un padarīt to pieejamāku un efektīvāku, samazinot izmaksas, vienkāršojot procedūras, uzlabojot šo procedūru efektivitāti un paredzamību, kā arī palielinot juridisko noteiktību. Dalībvalstīm ir pienākums līdz 2027. gada 9. decembrim minēto direktīvu transponēt valsts tiesību sistēmā.
Padomes Lēmums 2006/954/EK un Padomes Regula (EK) Nr. 1891/2006 ES dizainparaugu reģistrācijas sistēmu sasaista ar WIPO starptautisko rūpniecisko dizainparaugu un modeļu reģistrācijas sistēmu.
2. Autortiesības un blakustiesības
Autortiesības nodrošina, ka autori, komponisti, mākslinieki, filmu veidotāji un citas radošas personas saņem atlīdzību un ka viņu darbi tiek aizsargāti. Digitālās tehnoloģijas ir būtiski mainījušas to, kā tiek veidots, izplatīts un lietots radošais saturs. ES autortiesību tiesību aktu kopumu veido trīspadsmit direktīvas un divas regulas, ar kurām visām kopā saskaņo autoru, izpildītāju, producentu un raidorganizāciju pamattiesības. Nosakot ES standartus, tiek mazinātas valstu atšķirības, nodrošināts radošumam un ar to saistītajiem ieguldījumiem vajadzīgais aizsardzības līmenis, veicināta kultūras daudzveidība un sekmēta patērētāju un uzņēmumu piekļuve digitālajam saturam un pakalpojumiem visā vienotajā tirgū.
a. Autortiesības
Autortiesību direktīva (Direktīva (ES) 2019/790) saskaņo tiesību aktus par autortiesībām visā Eiropas Savienībā, un tas nāk par labu patērētājiem, autoriem un uzņēmumiem. Tā paredz papildu autortiesību aizsardzību preses izdevējiem un nodrošina taisnīgu atlīdzību par saturu, ko aizsargā autortiesības. Ar to tiešsaistes platformām ir ieviesta juridiska atbildība par šāda satura izmantošanu un augšupielādi to tīmekļa vietnēs. Tomēr šīs prasības nepiemēro ar autortiesībām aizsargātu darbu augšupielādei nekomerciāliem mērķiem tādās tiešsaistes enciklopēdijās kā Wikipedia. Savukārt, direktīvas par raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām (Direktīva (ES) 2019/789 (CabSat II direktīva)) mērķis ir palielināt ES patērētājiem pieejamo tiešsaistes televīzijas un radio programmu skaitu. Tajā ir ieviests izcelsmes valsts princips, lai atvieglotu tiesību licencēšanu dažām programmām, ko raidorganizācijas piedāvā savās tiešsaistes platformās, piemēram, simultānajiem un arhīva pakalpojumiem. Raidorganizācijām ir jāiegūst autortiesību atļaujas savā ES iedibināšanas valstī, lai tās varētu veidot radiopārraides, TV ziņu un aktuālo notikumu pārraides un lai pilnībā finansētu savas produkcijas, kas pieejamas tiešsaistē visās ES valstīs.
Direktīva par piekļuvi grāmatām un iespiedmateriāliem (Direktīva (ES) 2017/1564) ļauj cilvēkiem, kas ir neredzīgi, ar redzes traucējumiem vai citu iemeslu dēļ nespēj lasīt drukātus materiālus, pieejamos formātos lietot atsevišķus darbus un citus materiālus, kas ir aizsargāti ar autortiesībām un blakustiesībām.
Regulas par pārrobežu tiešsaistes satura pakalpojumu pārnesamību (Regula (ES) 2017/1128) mērķis ir nodrošināt, ka patērētāji, kuri pērk vai abonē tādu tiešsaistes saturu kā filmas, sporta pārraides, mūzika, e-grāmatas un spēles var tam piekļūt, atrodoties citās ES dalībvalstīs.
b. Autortiesību un blakustiesību aizsardzības ilgums
Autortiesības un blakustiesības tiek aizsargātas autora dzīves laikā un arī 70 gadus pēc viņa nāves. 2011. gada direktīva par autortiesību aizsardzības termiņiem (Direktīva 2011/77/ES) pagarināja izpildītāju skaņu ierakstu autortiesību aizsardzību no 50 uz 70 gadiem pēc ierakstīšanas, bet skaņdarbu autoru, proti, komponistu un vārdu autoru, gadījumā noteica, ka autortiesības ir spēkā 70 gadus pēc autora nāves. Minētais 70 gadu laikposms attiecībā uz skaņu ierakstiem ir kļuvis par starptautisku standartu. Pašlaik skaņu ieraksti tiek aizsargāti 70 gadus vai ilgāk 64 valstīs visā pasaulē.
c. Datorprogrammas un datubāzes
Direktīva par datorprogrammu juridisko aizsardzību (Direktīva 2009/24/EK) paredz, ka dalībvalstīm ir jāaizsargā datorprogrammu autortiesības tāpat kā literāriem darbiem saskaņā ar Bernes konvenciju par literāro darbu un mākslas darbu aizsardzību. Datubāzu direktīvā (Direktīva 96/9/EK) ir paredzēta datubāzu juridiskā aizsardzība, un tajā par datubāzi uzskata “neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu individuāli elektroniski vai citādi pieejamu krājumu, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski”. Tajā noteikts, ka datubāzes aizsargā gan autortiesības, kas attiecas uz pašu jaunrades darbu, gan sui generis tiesības, kuras attiecas uz līdzekļiem, cilvēkresursiem un darbu, kas ieguldīts datubāzes satura apkopošanā, pārbaudīšanā vai atspoguļošanā.
Datu aktā (Regula (ES) 2023/2854) paredzēti noteikumi par savienoto produktu vai saistīto pakalpojumu ģenerētajiem datiem, piemēram, par lietu internetu un rūpniecības iekārtām. Tajā prasīts atklāt un publicēt datus, kurus var aizsargāt datu turētāja vai trešās personas komercnoslēpumi, autortiesības vai citas IĪT, un ļauj lietotājiem piekļūt viņu ģenerētajiem datiem. Ar to paredz jaunus noteikumus par to, kas var piekļūt datiem, kuri ģenerēti ES, un kā tos drīkst izmantot visās ekonomikas nozarēs.
2022. gadā ar Datu pārvaldības aktu (Regula (ES) 2022/868) tika izveidoti mehānismi, kas atvieglo noteiktu aizsargātu publiskā sektora datu kategoriju atkārtotu izmantošanu, palielina uzticību datu starpniecības pakalpojumiem un veicina datu altruismu visā ES.
Ierosinātais “Omnibus VII” likumprojekts ir tiesību aktu kopums, kura mērķis ir vienkāršot un konsolidēt dažādus ES noteikumus digitālajā jomā, piemēram, Datu aktu un Datu pārvaldības aktu. Viens no galvenajiem jautājumiem Digitālā Omnibus regulā, ko Komisija ierosināja 2025. gada 19. novembrī, ir saskarņu harmonizācija ar Datu aktu un Datu pārvaldības aktu. Šīs pārskatīšanas mērķis ir izveidot konsekventu pamatu Eiropas datu ekonomikai, kurā apvienota datu aizsardzība un inovācija. Tās mērķis ir vienkāršot regulējumu, konsolidējot noteikumus un standartizējot terminoloģiju. Sarunas starp Padomi un Parlamentu noslēdzās ar provizorisku vienošanos. Tagad to oficiāli jāpieņem abiem likumdevējiem.
d. Nomas un patapinājuma tiesības
Nomas un patapinājuma tiesību direktīva (Direktīva 2006/115/EK) bija agrīns ES tiesību akts par autoru tiesībām, kurā tika izmantota horizontāla pieeja. Ar to tika ieviestas neatsaucamas tiesības uz atlīdzību, jo autoriem un izpildītājiem, kas veic radošu un māksliniecisku darbu, ir vajadzīgi pienācīgi ienākumi, un ieguldījumi, kas nepieciešami fonogrammu un filmu radīšanai, ir īpaši lieli.
e. Autortiesību aģentūras
Lai izplatītu ar autortiesībām aizsargātu saturu, ir jāsaņem atļauja no dažādajiem autortiesību un blakustiesību īpašniekiem. Tiesību īpašnieki var uzticēt savas tiesības autortiesību aģentūrai, kas minētās tiesības pārvalda to vārdā. Ja vien mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav pamatojusi pārvaldījuma noraidīšanu, tai ir pienākums šīs tiesības pārvaldīt. Direktīvā par autortiesību kolektīvo pārvaldījumu (Direktīva 2014/26/ES) ir noteiktas prasības par mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju darbību, lai nodrošinātu augstus pārvaldības, finanšu vadības, pārredzamības un ziņošanas standartus. Tās mērķis ir nodrošināt, ka tiesību īpašnieki var lemt par savu tiesību pārvaldību, un, ieviešot ES standartus, uzlabo šo organizāciju darbību. Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas darbojas pārstāvēto tiesību īpašnieku interesēs.
3. Patenti
Patents ir īpašumtiesības, kas var tikt piešķirts par jebkuru tehnisku izgudrojumu ar noteikumu, ka tas ir jauns, ietver izgudrojuma līmeni un tam varētu būt rūpniecisks pielietojums. Patents dod īpašniekam tiesības nepieļaut izgudrojuma ražošanu, izmantošanu vai tirdzniecību bez atļaujas. Patenti mudina uzņēmumus veikt nepieciešamos ieguldījumus inovācijās un stimulē privātpersonas un uzņēmumus veltīt līdzekļus pētniecībai un izstrādei. Eiropā tehniskos izgudrojumus var aizsargāt vai nu ar valstu patentiem, ko izsniegušas kompetentās valsts iestādes, vai arī ar Eiropas patentiem, ko centralizēti izsniedz Eiropas Patentu iestāde. Tā ir Eiropas Patentu organizācijas, kurā pašlaik darbojas 39 valstis, izpildstruktūra. ES pati nav šīs organizācijas dalībniece.
Pēc gadiem ilgām dalībvalstu diskusijām Parlaments un Padome 2012. gadā apstiprināja juridisko pamatu vienota spēka Eiropas patentam (vienotais patents). Starptautisks nolīgums starp dalībvalstīm tādējādi izveidoja vienotu un specializētu patentu jurisdikciju.
Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2015. gada 5. maija spriedumā lietā C-146/13 un C-147/13 apstiprināja vienotā patenta paketes pieņemšanu, kas pavēra ceļu īstenam Eiropas patentam.
Kopš stāšanās spēkā 2023. gada 1. jūnijā ES vienotais patents, ko piešķir Eiropas Patentu iestāde, ir nodrošinājis vienādu aizsardzību ar vienādu spēku visās iesaistītajās ES valstīs. Uzņēmumiem ir iespēja aizsargāt savus izgudrojumus visās ES dalībvalstīs ar īstenu ES patentu. Turklāt tie var apstrīdēt un aizsargāt vienotos patentus ar vienu prasības pieteikumu, izmantojot nesen izveidoto Vienoto patentu tiesu (VPT). Šādi attiecīgā sistēma tiek racionalizēta, un samazinās tulkošanas izmaksas. Vienotās patentu tiesas izveides nolīgumā (VPTIN) ir noteikts, ka ir jāievēro ES tiesību pārākuma princips (VPTIN 20. pants) un ka EST lēmumi VPT ir saistoši. Pašlaik VPT jurisdikcijā ir vairāk nekā 18 ES dalībvalstis. To veido Pirmās instances tiesa, Apelācijas tiesa un Kanceleja. Pirmās instances tiesai ir decentralizēta struktūra, un tajā ietilpst centrālā nodaļa Parīzē ar nodaļu Minhenē un Milānā, kā arī reģionālās un dažādas vietējās nodaļas visā Eiropā. Apelācijas tiesa atrodas Luksemburgā, un tā izskata apelācijas sūdzības par Pirmās instances tiesas nolēmumiem un par lūgumiem atkārtoti izskatīt VPT galīgos nolēmumus. Jebkurā Apelācijas tiesas sastāvā ir trīs juridiski kvalificēti tiesneši un divi tehniski kvalificēti tiesneši, kuriem ir kvalifikācija un pieredze attiecīgās tehnoloģijas jomā, saskaņā ar VPTIN 9. panta 1. punktu.
4. Komercnoslēpumi
Prakse neizpaust uzņēmējdarbības informāciju (speciālās zināšanas) pastāv gadsimtiem ilgi. Juridiskie instrumenti komercnoslēpumu aizsardzībai neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav daļa no IĪT, pastāv daudzās valstīs. Konfidenciālai informācijai piešķirto aizsardzības līmeni nevar salīdzināt ar citiem intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības veidiem, piemēram, patentiem, autortiesībām vai preču zīmēm, bet principā šāda aizsardzība var drīzāk turpināties neierobežotu laiku, nevis uz ierobežotu laikposmu. Komercnoslēpumu aizsardzība starp dalībvalstīm atšķiras vairāk nekā aizsardzība citās IĪT jomās, un var sniegt pat vairāk priekšrocību un izmaksāt lētāk nekā cenšanās iegūt oficiālu patentu. 2016. gadā tika pieņemta direktīva par komercnoslēpumu aizsardzību (Direktīva (ES) 2016/943), lai aizsargātu neizpaužamas speciālās zināšanas un uzņēmējdarbības informāciju (komercnoslēpumus) no to nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas un izpaušanas.
5. Intelektuālā īpašuma tiesību piemērošana augu šķirnēm
Augu šķirņu aizsardzība, ko dēvē arī par augu selekcionāra tiesībām, ir intelektuālā īpašuma tiesību forma, kas piešķirta jaunas augu šķirnes selekcionāram. ES vispārējā augu šķirņu aizsardzības sistēma, kuras pamatā ir 1991. gada Starptautiskās konvencijas par jaunu augu šķirņu aizsardzību principi, veicina lauksaimniecības un dārzkopības attīstību. Ar ES tiesību aktiem tika izveidota specifiska augu šķirņu aizsardzības tiesību sistēma. Šī sistēma ļauj piešķirt IĪT attiecībā uz augu selekciju. To īsteno un piemēro Kopienas Augu šķirņu birojs.
6. Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes
Saskaņā ar ES intelektuālā īpašuma tiesību sistēmu lauksaimniecībā to produktu nosaukumi, kas reģistrēti kā ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (ĢIN), ir juridiski aizsargāti pret imitāciju un ļaunprātīgu izmantošanu ES un trešās valstīs, ar kurām ir parakstīts īpašs aizsardzības nolīgums. Produktu nosaukumiem var piešķirt ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, ja tiem ir īpaša saikne ar vietu, kur produkts ražots. Šī atzīšana nozīmē, ka patērētāji var uzticēties un atšķirt kvalitatīvus produktus, vienlaikus palīdzot ražotājiem labāk pārdot savus produktus. Tā kā ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir atzītas par intelektuālo īpašumu, tām ir arvien lielāka nozīme tirdzniecības sarunās starp ES un citām valstīm. Piemēram, ASV joprojām pauž bažas par ES ĢIN aizsardzību, kas ietekmē gan ASV preču zīmju aizsardzību, gan to ASV produktu piekļuvi tirgum, kuriem ir vispārpieņemti nosaukumi ES un trešo valstu tirgos[1]. Regulā par alkoholisko un lauksaimniecības produktu ĢIN (Regula (ES) 2024/1143) ir norādīti produkti, kuru īpašības, pazīmes vai reputācija dabas faktoru vai cilvēkfaktoru ietekmē ir saistītas ar to izcelsmes vietu. Produkti, kuriem tiek apsvērta ĢIN piešķiršana vai kam ĢIN ir piešķirta, ir iekļauti ĢIN reģistros. 2023. gadā tika pieņemta līdzīga regula par ĢIN aizsardzību amatniecības un rūpniecības ražojumiem (Regula (ES) 2023/2411). Tā aizsargā rūpniecības ražojumus, kas līdzīgi reģionāli ražotai pārtikai un dzērieniem tiek saistīti ar to ražošanas ģeogrāfisko apgabalu, piemēram, Albasetes naži, Bohēmijas stikls un Limožas porcelāns.
Starptautiskā līmenī ar Padomes lēmumu par ES pievienošanos Ženēvas aktam (Lēmums (ES) 2019/1754) EUIPO ir norīkota par kompetento iestādi ĢIN jautājumos. ASV joprojām ir ļoti nobažījušās par 2015. gada WIPO sarunu iznākumu, kuru rezultātā tika paplašināta Lisabonas vienošanās par cilmes vietu nosaukumu aizsardzību.
7. Cīņa pret viltošanu
Saskaņā ar aplēsēm viltotu un pirātisku preču importa vērtība ES ir apmēram 85 miljardi EUR (līdz 5 % no kopējā importa). Tirdzniecība ar pirātiskām precēm visā pasaulē veido 2,5 % no tirdzniecības apjoma un sasniedz līdz 338 miljardiem EUR, kas rada būtisku kaitējumu tiesību īpašniekiem, valstu pārvaldei un ekonomikai.
Tā kā atšķirības starp dalībvalstu sodu sistēmām attiecībā uz viltošanu un pirātismu apgrūtināja šo pārkāpumu efektīvu apkarošanu, Parlaments un Padome kā pirmo pasākumu pieņēma direktīvu par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (Direktīva 2004/48/EK). Tās mērķis ir pastiprināt cīņu pret pirātismu un viltošanu, saskaņojot dalībvalstu likumdošanas sistēmas, lai nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības līmeni vienotajā tirgū, un tā paredz pasākumus, procedūras un kompensācijas saskaņā ar civilajām un administratīvajām tiesībām. Regula par muitas darbu IĪT īstenošanā (Regula (ES) Nr. 608/2013) paredz procesuālos noteikumus muitas iestādēm, lai nodrošinātu IĪT ievērošanu attiecībā uz precēm, kas pakļautas muitas uzraudzībai vai muitas pārbaudēm.
B. Tiesību “izsmelšanas” jēdziens
1. Definīcija
Tiesību “izsmelšana” ir juridiska doktrīna, ko piemēro visās rūpnieciskā īpašuma jomās, un tā paredz, ka pēc tam, kad IĪT turētājs vai kāda cita persona ar īpašnieka piekrišanu ir pārdevusi ražojumu, uz kuru attiecas IĪT (piemēram, patents), tiek uzskatīts, ka šīs tiesības ir “izsmeltas”. Eiropas Savienībā EST ES Līgumus ir konsekventi interpretējusi tādā nozīmē, ka IĪT vienotajā tirgū tiek izsmeltas, tiklīdz šo tiesību īpašnieks vai kāda cita persona ar īpašnieka piekrišanu attiecīgo preci laiž tirgū. Ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem aizsargātu rūpnieciskā vai komerciālā IĪT īpašnieks nevar atsaukties uz šiem tiesību aktiem, lai nepieļautu tādu produktu importu, kas jau ir laisti apgrozībā citā dalībvalstī.
2. Ierobežojumi
ES tiesību izsmelšanas principu nepiemēro, ja notiek viltotu preču tirdzniecība vai ja produkti tiek tirgoti ārpus Eiropas Ekonomikas zonas (TRIPS līguma 6. pants). EST 1999. gadā spriedumā lietā C-173/98 (Sebago Inc. and Ancienne Maison Dubois et Fils SA / GB-Unic SA) noteica, ka dalībvalstis vairs nedrīkst paredzēt savos tiesību aktos preču zīmju tiesību izsmelšanu attiecībā uz precēm, kas laistas tirgū trešās valstīs.
3. Tiesību akti šajā jomā
ES noteikumi par tiesību izsmelšanu lielā mērā izriet no EST judikatūras, kurā interpretēts LESD 34. pants par pasākumiem ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību starp dalībvalstīm[2]. Šī judikatūra ir atspoguļota katrā attiecīgajā ES tiesību aktā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām.
C. Aktuālākā EST judikatūra
2012. gadā EST sprieduma 32. punktā lietā C-406/10 (SAS Institute Inc. / World Programming Ltd) apstiprināja, ka saskaņā ar direktīvu par datorprogrammu juridisko aizsardzību (Direktīva 91/250/EEK, kas atcelta ar Direktīvu 2009/24/EK) autortiesības aizsargā tikai pašas datorprogrammas izpausmi, bet ka idejas un principus, kas ir datorprogrammas loģikas, algoritmu un programmēšanas valodu pamatā, minētā direktīva neizsargā. Tiesa uzsvēra, ka nedz datorprogrammas funkcionalitāte, nedz programmēšanas valoda un datņu formāts, kas datorprogrammā izmantots, lai lietotu tās funkcijas, nav šīs programmas izpausmes forma minētās direktīvas 1. panta 2. punkta nozīmē (sprieduma 39. punkts).
EST spriedumā lietā C-160/15 (GS Media BV / Sanoma Media Netherlands BV un citi) noteica, ka hipersaites publicēšana tīmekļa vietnē uz darbiem, kas aizsargāti ar autortiesībām un publicēti bez autora piekrišanas citā tīmekļa vietnē, nav uzskatāma par “izziņošanu sabiedrībai”, ja tās personas mērķis, kura publicē attiecīgo hipersaiti, nav peļņas gūšana un šī persona neapzinās, ka attiecīgie darbi ir publicēti nelikumīgi.
EST spriedumā lietā C-484/14 (Tobias Mc Fadden / Sony Music Entertainment Germany GmbH) noteica, ka Wi-Fi tīkla darīšana pieejama plašai sabiedrībai bez maksas, lai pievērstu potenciālo klientu uzmanību precēm un pakalpojumiem veikalā, saskaņā ar E-komercijas direktīvu (Direktīva 2000/31/EK) ir “informācijas sabiedrības pakalpojums”, un apstiprināja, ka noteiktos apstākļos pakalpojumu sniedzēju, kas nodrošina piekļuvi komunikāciju tīklam, nevar saukt pie atbildības. Līdz ar to autortiesību īpašniekiem nav tiesību pieprasīt kompensāciju, pamatojoties uz to, ka tīklu ir izmantojušas trešās personas, lai pārkāptu viņa tiesības. Interneta pieslēguma nodrošināšana, izmantojot paroli, garantē līdzsvaru starp, no vienas puses, IĪT īpašniekiem un, no otras puses, interneta piekļuves nodrošinātājiem, kas brīvi veic uzņēmējdarbību, un tīkla lietotājiem, kuri izmanto informācijas brīvību.
EST spriedumā lietā C-265/19 (Recorded Artists Actors Performers Ltd / Phonographic Performance (Ireland) Ltd un citi) noteica, ka dalībvalsts nedrīkst liegt izpildītājmāksliniekiem no valstīm, kas nav Eiropas Ekonomikas zonā, tiesības uz atlīdzību, atsaucoties uz WIPO līguma savstarpīguma klauzulu. Visiem skaņu ierakstu producentiem un izpildītājiem no valstīm, kas ir WIPO līguma līgumslēdzējas puses, ir tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Reaģējot uz minēto EST spriedumu, Komisija 2023. gada 11. septembrī sāka apspriešanos par atlīdzības nosacījumiem mūzikas izpildītājiem un ierakstu producentiem no trešām valstīm saistībā ar viņu ierakstu atskaņošanu Eiropas Savienībā, jo ASV ieinteresētās personas pauda bažas par to, ka ES dalībvalstis ietur ASV producentu un izpildītāju autoratlīdzību.
Eiropas Parlamenta loma
Intelektuālais īpašums rada pievienoto vērtību ES uzņēmumiem un ekonomikai. Tā vienotā aizsardzība un tiesību ievērošana veicina inovāciju un ekonomikas izaugsmi. Tāpēc Parlaments ir apņēmies saskaņot IĪT, izveidojot vienotu ES sistēmu paralēli valstu sistēmām, kā tas tika darīts ES preču zīmju un dizainparaugu un Eiropas vienotā patenta gadījumā.
Vairākās rezolūcijās par IĪT, jo īpaši par datubāzu, biotehnoloģisko izgudrojumu un autortiesību aizsardzību, Parlaments ir atbalstījis šādu tiesību pakāpenisku saskaņošanu. Turklāt Parlaments arī iebilda pret patentu piemērošanu cilvēka ķermeņa daļām. Parlaments 2014. gada 27. februārī pieņēma pastāvīgo ziņojumu par nodevām par kopēšanu privātām vajadzībām (tiesības privātām vajadzībām kopēt likumīgi iegādātu saturu), jo tehnikas progresa dēļ digitāla kopēšana privātām vajadzībām ir kļuvusi ekonomiski īpaši būtiska. Parlaments ir arī ļoti aktīvi piedalījies WIPO līguma par izņēmumiem autortiesībās attiecībā uz vājredzīgiem cilvēkiem (Marrākešas līgums) izstrādē.
ES autortiesību noteikumu (sk. sadaļu par autortiesībām) pilnīgas pārskatīšanas procesā sabiedrībā notika asas diskusijas, kuru centrā bija Autortiesību direktīvas 11. un 13. pants. Šīs diskusijas kulminācija bija balsojums Parlamentā, kurā tika atbalstīti centieni ieviest jaunas tiesības mediju izdevējiem gūt peļņu no satura konkrētās lielās ziņu platformās un jaunas tiesības, kas atvieglo autortiesību pārkāpumu atklāšanu internetā. Lai gan radošās nozares bija gandarītas, tehnoloģiju uzņēmumu pārstāvji par šiem priekšlikumiem pauda kritiku.
2026. gada 10. martā Parlaments pieņēma rezolūciju par autortiesībām un ģeneratīvu mākslīgo intelektu, kuras pamatā bija Juridiskās komitejas (JURI) ziņojums. Rezolūcijā aicināts nodrošināt tiesību īpašniekiem pārredzamību, taisnīgu atlīdzību un iespēju nepieļaut viņu radīta satura izmantošanu mākslīgā intelekta (MI) apmācībā. JURI komitejas pētījumā “Metaverss” norādīts, ka MI rada jaunus izaicinājumus autortiesību aizsardzībā, jo īpaši ņemot vērā to, ka netiek atklāta informācija par MI modeļu apmācību, kurā izmanto ar autortiesībām aizsargātus materiālus vai aizsargātus datus, un to, ka ar šiem MI modeļiem pēc tam tiek ģenerēts saturs. Tieslietu, pilsonisko brīvību un institucionālo lietu politikas departaments organizēja īpašu darbsemināru par ģeneratīvo MI un autortiesībām, lai atbalstītu JURI komitejas darbu šajā jomā[3].
Turklāt Parlamenta vajadzībām sagatavotā pētījumā norādīts, ka pastāv dažādi līgumiski nosacījumi, kuri atvieglo IĪT neattiecināšanu uz datiem vai uz kuru pamata subjekta IĪT ir vieglāk pārņemt. Tas var notikt, pamatojoties uz to, ka darbi ir publicēti noteiktā platformā, vai to, ka darbs vai izgudrojums ir tapis uz pakalpojuma līguma pamata. Šādi nosacījumi var būt:
- juridiski nosacījumi, kuri liedz autoriem iegūt IĪT vai piespiež tos šīs tiesības nodot bez atlīdzības attiecībā uz saturu, kas ietverts digitālo platformu pakalpojumā vai ievietots platformas serveros, un/vai ar kuriem šādas tiesības tiek nodotas platformām;
- pirkuma līgumi, uz kuru pamata platformas iegādājas autoru IĪT;
- juridiski nosacījumi, kas liedz darba ņēmējiem, izgudrotājiem vai autoriem iegūt IĪT uz saturu, kurš radīts viņu nodarbināšanas vai dienesta gaitā, un/vai kas paredz šādu tiesību nodošanu darba devējam[4].
Šo faktu lapu sagatavoja Eiropas Parlamenta Tiesiskuma, pilsonisko brīvību un institucionālo lietu politikas departaments. Lai iegūtu plašāku informāciju, apmeklējiet Juridiskās komitejas tīmekļa vietni.
Jagoda Karolina MACIEJEWSKA / JEREMY JULIAN OKORN / Mariusz MACIEJEWSKI