Enerģētikas politika: vispārējie principi
Enerģētikas jomā ES saskaras ar tādām problēmām kā pieaugoša atkarība no importa, ierobežota enerģijas piegādes dažādība, augstas un nestabilas enerģijas cenas, pieaugošs globālais pieprasījums pēc enerģijas, drošības riski, kas ietekmē ražotājvalstis un tranzīta valstis, arvien lielāki klimata pārmaiņu izraisītie apdraudējumi, dekarbonizācija, lēns progress energoefektivitātes jomā, izaicinājumi, kas saistīti ar atjaunojamo energoresursu procentuālās daļas palielināšanu, kā arī vajadzība nodrošināt lielāku pārredzamību enerģijas tirgos un plašāk integrēt un savstarpēji savienot enerģijas tirgus. ES enerģētikas politikas centrā ir dažādi pasākumi, kuru mērķis ir izveidot integrētu enerģijas tirgu un nodrošināt energoapgādes drošību un enerģētikas nozares ilgtspēju.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 194. pants.
Īpaši noteikumi:
- Piegādes drošība LESD 122. pants.
- Enerģētikas tīkli: LESD 170.–172. pants.
- Ogles: 37. protokolā ir izskaidrotas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma darbības izbeigšanās (2002. gadā) finansiālās sekas.
- Kodolenerģija: Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums (Euratom līgums) ir juridiskais pamats lielākajai daļai Eiropas darbību kodolenerģijas jomā.
Citi noteikumi, kas attiecas uz enerģētikas politiku:
- Iekšējais enerģijas tirgus: LESD 114. pants.
- Ārpolitika enerģētikas jomā: LESD 216.–218. pants.
Mērķi
Saskaņā ar Enerģētikas savienības (2015) principiem pieci galvenie ES enerģētikas politikas mērķi ir:
- dažādot Eiropas enerģijas avotus un nodrošināt energoapgādes drošību, izmantojot solidaritāti un sadarbību starp ES valstīm;
- panākt pilnībā integrēta iekšējā enerģijas tirgus darbību, kas nodrošinās brīvu enerģijas plūsmu visā ES bez tehniskiem vai regulatīviem šķēršļiem, izmantojot atbilstīgu infrastruktūru;
- paaugstināt energoefektivitāti un samazināt atkarību no enerģijas importa, samazināt emisijas un veicināt nodarbinātību un izaugsmi;
- dekarbonizēt ekonomiku un virzīties uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, kā to paredz Parīzes nolīgums;
- veicināt pētniecību mazoglekļa un tīras enerģijas tehnoloģiju jomā un piešķirt prioritāti pētniecībai un inovācijai, kas virza enerģētikas pārkārtošanu un palielina konkurētspēju.
LESD 194. pants dažas enerģētikas politikas jomas padara par kopīgu kompetenci, tādējādi iezīmējot virzību uz kopēju enerģētikas politiku. Tomēr dalībvalsts saglabā tiesības “paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes struktūru” (194. panta 2. punkts).
Sasniegumi
A. Vispārējais politiskais regulējums
Pašreizējās politikas programmas pamatā ir ES enerģētikas mērķrādītāju saskaņošana ar 2021. gada jūlijā ierosinātās jaunās paketes “Gatavi mērķrādītājam 55 %” klimata mērķrādītājiem, tostarp:
- līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55 %, salīdzinot ar 1990. gadu;
- līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu neto emisijas līdz nullei.
2014. gada 24. oktobrī Eiropadomes pieņemtā un 2018. gada decembrī pārskatītā visaptverošā integrētā klimata un enerģētikas politika paredz līdz 2030. gadam sasniegt šādus mērķus:
- palielināt atjaunojamu energoresursu īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 32 %;
- uzlabot energoefektivitāti par 32,5 %.
- panākt, ka vismaz 15 % ES elektroenerģijas sistēmu ir savstarpēji savienotas.
Šobrīd notiek sarunas par jauniem ES enerģētikas mērķiem. Šie mērķi tiks ierosināti izpildei līdz 2030. gadam:
- palielināt atjaunojamu energoresursu īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 42 %–45 %;
- samazināt ES primāro enerģijas patēriņu par 40–42 % un enerģijas galapatēriņu par 36–40 %.
2015. gada 25. februārī Komisija publicēja Enerģētikas savienības stratēģiju (COM(2015)0080) ar mērķi izveidot enerģētikas savienību, kas ES mājsaimniecībām un uzņēmumiem garantēs drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu energoapgādi. 2016. gada 30. novembrī Komisija ierosināja tiesību aktu kopumu (COM(2016)0860). To veido astoņi tiesību aktu priekšlikumi, kas aptver pārvaldību (Regula (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības pārvaldību), elektroenerģijas tirgus modeli (Elektroenerģijas direktīva (ES) 2019/944), Elektroenerģijas regulu (ES) 2019/943, Riskgatavības regulu (ES) 2019/941, energoefektivitāti (Energoefektivitātes direktīva (ES) 2018/2002), Ēku energoefektivitātes direktīvu (ES) 2018/844, atjaunojamo energoresursu enerģiju (Atjaunojamo energoresursu direktīva (ES) 2018/2001) un noteikumus par ES regulatoru – ES Energoregulatoru sadarbības aģentūru (Regula (ES) 2019/942, ar ko izveido ACER). Pēdējais paketes elements – regula par Enerģētikas savienības pārvaldību – beidzot tika pieņemts 2019. gada 4. decembrī. Saskaņā ar šo regulu ES dalībvalstīm ir jāizstrādā 10 gadiem paredzēti integrētie nacionālie enerģētikas un klimata plāni (NECP) laikposmam no 2021. līdz 2030. gadam, reizi divos gados jāiesniedz progresa ziņojums un jāizstrādā konsekventas valstu ilgtermiņa stratēģijas Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai.
Ar Lēmumu (ES) 2019/504 tika ieviestas izmaiņas ES energoefektivitātes politikā un enerģētikas savienības pārvaldībā, lai ņemtu vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES. Ar šo lēmumu tika veiktas tehniskas korekcijas prognozētajos enerģijas patēriņa rādītājos 2030. gadam, lai tie atbilstu 27 dalībvalstu Savienībai.
2021. gada 14. jūlijā un 15. decembrī Komisija publicēja paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %”, kuras mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt emisijas vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un līdz 2050. gadam padarīt ES oglekļneitrālu. Šajā lielajā paketē ir pārskatīti visi spēkā esošie ES tiesību akti klimata un enerģētikas jomā, tostarp Atjaunojamo energoresursu direktīva (COM(2021)0557), Energoefektivitātes direktīva (COM(2021)0558), Enerģijas nodokļu direktīva (COM(2021)0563), Ēku energoefektivitātes direktīva (COM/2021/0802), Gāzes direktīva (COM/2021/0803) un Gāzes regula (COM/2021/0804). Tas ietver arī jaunus priekšlikumus, piemēram, regulu par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu (COM(2021)0559), ReFuelEU iniciatīvu aviācijas jomā (COM(2021)0561) un FuelEU iniciatīvu jūrniecības nozarē (COM(2021)0562).
2022. gada 18. maijā, reaģējot uz grūtībām un globālā enerģijas tirgus traucējumiem, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā, Eiropas Komisija nāca klajā ar plānu REPowerEU (COM/2022/0230). Plāna mērķis ir gan izbeigt ES atkarību no Krievijas fosilā kurināmā, gan panākt progresu klimata krīzes risināšanā.
B. Iekšējā enerģētikas tirgus izveides pabeigšana
Pilnībā integrēts un pienācīgi funkcionējošs iekšējais enerģijas tirgus nodrošina pieņemamas enerģijas cenas, sniedz nepieciešamos cenu signālus ieguldījumiem zaļajā enerģijā, garantē energoapgādi un paver vislētāko ceļu uz klimatneitralitāti.
Iekšējā enerģijas tirgus tiesību akti pirmo reizi tika iekļauti trešajā enerģētikas paketē (2009–2014) un aptvēra piecas jomas: nodalīšana; neatkarīgi valstu regulatori; sadarbība; Energoregulatoru sadarbības aģentūra (ACER) taisnīgi mazumtirdzniecības tirgi. Lai uzlabotu pārrobežu sadarbību, ar šo paketi tika izveidoti elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkli (ENTSO-E) un gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkli (ENTSO-G). Paketē cita starpā bija iekļauta Regula (ES) Nr. 1227/2011 par enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību un Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E) politika, kuras pamatā ir Regula (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes.
Ceturtā enerģētikas pakete (2015–2020) “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” koncentrējās uz elektroenerģijas tirgu (Elektroenerģijas direktīva, Elektroenerģijas regula, Riskgatavības regula, ACER regula). Ar to tika ieviesti jauni elektroenerģijas noteikumi par enerģijas uzkrāšanu, stimuli patērētājiem, kuru mērķis ir veicināt iekšējā enerģijas tirgus labāku darbību, 10 gadu nacionālie enerģētikas un klimata plāni (NEKP) 2021.–2030. gadam, kā arī palielināta ACER loma. Pēdējos gados tā pievērsās arī Brexit jautājumam (sk. faktu lapu 2.1.9. par iekšējo enerģijas tirgu).
Piektā enerģētikas pakete “Gatavi mērķrādītājam 55 %” tika publicēta divās daļās 2021. gada 14. jūlijā un 15. decembrī un pašlaik tiek apspriesta. Tās mērķis ir saskaņot enerģētikas mērķus ar jauno, vērienīgo Eiropas klimata mērķi – līdz 2030. gadam samazināt emisijas vismaz par 55 %, salīdzinot ar 1990. gadu, bet līdz 2050. gadam panākt oglekļneitralitāti. Galvenā uzmanība tajā pievērsta atjaunojamajiem energoresursiem, energoefektivitātei, enerģijas nodokļiem, gaisa un jūras transportam un ēkām.
2021. gada decembrī Komisija ar priekšlikumiem COM/2021/803 un COM/2021/804 ierosināja pārskatīt Gāzes direktīvu (2009/73/EK) un Gāzes regulu (715/2009). Saistībā ar šo pārskatīšanu ir ierosināts arī tiesiskais regulējums konkurētspējīgiem dekarbonizētas gāzes tirgiem, tostarp jaunā ES ūdeņraža tirgus plānošanai un attīstībai.
2022. gada 18. maijā plānā REPowerEU (COM/2022/0230) Komisija ierosināja mērķi līdz 2030. gadam pašā ES saražot 10 miljonus tonnu atjaunīgā ūdeņraža un vēl 10 miljonus tonnu importēt, lai ar to aizstātu dabasgāzi, ogles un naftu grūti dekarbonizējamās rūpniecības un transporta nozarēs. 2022. gada 14. septembrī Komisija ierosināja ārkārtas iejaukšanos Eiropas enerģijas tirgos (COM/2022/473), lai novērstu neseno kraso enerģijas cenu pieaugumu. Tas ietvēra ārkārtas elektroenerģijas pieprasījuma samazināšanas pasākumus un pasākumus, lai enerģētikas nozares ieņēmumu pārpalikumu pārliktu uz galapatērētājiem.
C. Energoefektivitāte
ES energoefektivitātes politikas stūrakmens ir Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko nosaka saistošu pasākumu kopumu, lai palīdzētu ES līdz 2020. gadam sasniegt savu 20 % energoefektivitātes mērķi. Ar direktīvu tika ieviesti arī energotaupības mērķi un daudzi energoefektivitātes politikas virzieni, tostarp attiecībā uz energoefektīvu renovāciju un obligātiem ēku energosertifikātiem, minimālie energoefektivitātes standarti dažādiem ražojumiem, energoefektivitātes marķējumi un viedie skaitītāji, kā arī noteiktas patērētāju tiesības. Pārskatītā Energoefektivitātes direktīva (Direktīva/2018/2002/ES) 2018. gada decembrī palielināja kopējo ES energoefektivitātes mērķrādītāju 2030. gadam līdz vismaz 32,5 % (salīdzinājumā ar 2007. gada modelēšanas prognozēm).
2021. gada jūlijā Komisija ierosināja pārskatītu Energoefektivitātes direktīvu (COM/2021/558), nosakot energoefektivitātes mērķrādītāju 2030. gadam palielināšanu līdz 39 % enerģijas primārajam patēriņam un 36 % enerģijas galapatēriņam (salīdzinājumā ar 2007. gada modelēšanas prognozēm). Tajā ir arī noteikts pienākums dalībvalstīm laikposmā no 2024. līdz 2030. gadam katru gadu panākt enerģijas ietaupījumu 1,5 % apmērā no to enerģijas galapatēriņa.
Plānā REPowerEU (COM/2022/0230), ar ko Komisija nāca klajā 2022. gada maijā, tā ierosina pārskatīt energoefektivitātes mērķrādītājus (COM/2022/222), lai pakāpeniski pārtrauktu Krievijas fosilā kurināmā importu, līdz 2030. gadam samazinot enerģijas patēriņu vismaz par 13 % (salīdzinājumā ar 2007. gada modelēšanas prognozēm jeb absolūtā izteiksmē patērējot ne vairāk kā 750 miljonu tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe) un ES enerģijas galapatēriņā un primārajā patēriņā nepārsniedzot 980 Mtoe). Priekšlikums, par kuru pašlaik notiek sarunas, ietver vairākus ES enerģijas primārā patēriņa un enerģijas galapatēriņa samazināšanas mērķus attiecīgi 40–42 % un 36–40 % apmērā.
Grozītajā Ēku energoefektivitātes direktīvā (Direktīva (ES) 2018/844) iekļauti plāni ar orientējošiem rādītājiem 2030., 2040. un 2050. gadam, kā arī ilgtermiņa stratēģijas dalībvalstīm, ar kurām tām būtu jāsniedz atbalsts kā valsts un pašvaldību, tā privāto dzīvojamo un komerciālo ēku fonda renovācijai, lai līdz 2050. gadam izveidotu no energoefektivitātes viedokļa augsti efektīvu un dekarbonizētu ēku fondu. 2020. gada oktobrī Komisija publicēja jauno renovācijas viļņu stratēģiju (COM(2020)0662), kuras mērķis ir nākamajos desmit gados divkāršot energorenovācijas gada rādītājus.
2021. gada jūlijā Komisija ierosināja pārskatītu Ēku energoefektivitātes direktīvu (COM/2021/802) ar mērķi palielināt renovāciju īpatsvaru, īpaši tādu ēku renovācijas īpatsvaru ikvienā valstī, kurām ir vissliktākie energoefektivitātes rādītāji, kā arī aizstāt ilgtermiņa renovācijas stratēģijas ar nacionālajiem ēku renovācijas plāniem un ieviest minimālos efektivitātes standartus ES līmenī.
ES ekodizaina direktīvā (Direktīva 2009/125/EK) un energomarķējuma pamatregulā (Regula (ES) 2017/1369) ir noteiktas ekodizaina un energomarķējuma prasības atsevišķām ražojumu grupām (sk. faktu lapu 2.4.8. par energoefektivitāti).
D. Atjaunojamā enerģija
Atjaunojamie energoresursi ir saules enerģija, uz sauszemes un jūrā iegūta vēja enerģija, okeāna un hidroenerģija, biomasa un ūdeņradis. Enerģijas tirgi vieni paši nevar nodrošināt vēlamo atjaunojamās enerģijas līmeni ES, tāpēc var būt vajadzīgas valstu atbalsta shēmas un ES finansēšanas shēmas. Viena no prioritātēm, par ko 2013. gadā vienojās Eiropadome, ir pastiprināt ES energoapgādes dažādošanu un attīstīt vietējos energoresursus, lai panāktu energoapgādes drošību un samazinātu atkarību no importētas enerģijas. Kas attiecas uz atjaunojamiem enerģijas avotiem, 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/28/EK bija noteikts 20 % mērķis, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam.
2018. gada decembrī ar Atjaunojamās enerģijas direktīvu (Direktīvu (ES) 2018/2001) tika noteikts visai ES saistošs mērķis līdz 2030. gadam paaugstināt atjaunojamās enerģijas daļu kopējā energopatēriņā līdz vismaz 32 %. 2020. gada 19. novembrī Komisija nāca klajā ar ES stratēģiju par atkrastes atjaunīgo enerģiju (COM/2020/741), kas vēl vairāk pastiprina centienus līdz 2050. gadam padarīt Savienību klimatneitrālu. Stratēģijā ierosināts Eiropas atkrastes vējturbīnu jaudu no tās pašreizējā līmeņa (12 GW) palielināt līdz vismaz 60 GW 2030. gadā, bet ir mērķis līdz 2050. gadam sasniegt 300 GW. Lai veicinātu katra atjaunojamās enerģijas avota izmantošanu, ir ieviestas dažādas stratēģijas (sk. faktu lapu 2.4.9. par atjaunojamo enerģiju).
2021. gada jūlijā iesniegtajā priekšlikumā jaunai Atjaunojamo energoresursu direktīvai (COM(2021)0557) ir paredzēts līdz 2030. gadam palielināt vispārējo atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju līdz 40 %. 2022. gada maijā saskaņā ar REPowerEU plānu (COM/2022/0230), kura mērķis ir pakāpeniski atteikties no Krievijas izcelsmes fosilā kurināmā, Komisija ierosināja līdz 2030. gadam palielināt pašlaik apspriesto atjaunīgās enerģijas mērķrādītāju līdz 45 %. Konkrētāk, Komisija ir nākusi klajā ar saules enerģijas stratēģiju (COM/2022/0221), kas paredz līdz 2025. gadam divkāršot saules fotoelementu jaudu un līdz 2030. gadam uzstādīt iekārtas, kas spētu saražot 600 GW. Tajā ir arī noteikti mērķrādītāji atjaunīgā ūdeņraža ražošanai, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam (10 miljoni tonnu jāsaražo pašiem, bet vēl 10 miljoni tonnu jāimportē), ierosināts biometāna rīcības plāns, kas paredz līdz 2030. gadam palielinātu ražošanu līdz 35 miljardiem kubikmetru un saīsināt un vienkāršot atļauju piešķiršanu.
E. Ārējo attiecību enerģētikas jomā stiprināšana
2012. gadā ES izveidoja informācijas apmaiņas mehānismu, lai atvieglotu koordināciju starp ES valstīm un trešām valstīm un nodrošinātu ES tiesību aktu ievērošanu (Lēmums 994/2012/ES). Tajā noteikts, ka ES valstīm ir jāiesniedz Komisijai novērtēšanai visi spēkā esošie starptautiskie nolīgumi enerģētikas jomā, ko tās noslēgušas, un noteikts informācijas apmaiņas līmenis starp ES dalībvalstīm.
2022. gada 8. marta paziņojumā REPowerEU (COM/2022/108) Komisija, reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, ierosināja samazināt fosilās gāzes izmantošanu vismaz par 155 mljrd. m³, kas ir līdzvērtīgs visam no Krievijas 2021. gadā importētajam apjomam, tādējādi nospraužot mērķi gada laikā panākt samazinājumu par teju divām trešdaļām.
Saskaņā ar REPowerEU (COM/2022/0230), kas paredz pakāpeniski atteikties no Krievijas fosilā kurināmā, 2022. gada maijā kopā ar starptautiskajiem partneriem Komisija strādāja pie tā, lai dažādotu piegādes, nodrošinātu sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) importu un panāktu, ka vairāk gāzes tiek piegādāts pa cauruļvadiem no starptautiskajiem partneriem. Tika izveidota ES Enerģijas iepirkumu platforma – brīvprātīgs koordinācijas mehānisms gāzes un ūdeņraža iepirkšanai ES vajadzībām – un publicēta stratēģija par ES ārējo stratēģiju enerģētikas jomā (JOIN/2022/23), kurā paredzēts atbalsts Ukrainai, Moldovai, Rietumbalkāniem, Austrumu partnerības valstīm un pašiem neaizsargātākajiem ES partneriem.
F. Energoapgādes drošības uzlabošana
Tiesību aktu kopuma “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” ietvaros Regulā (ES) 2019/941 par riskgatavību elektroenerģijas sektorā ir noteikts, ka ES dalībvalstīm ir savstarpēji jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka elektroenerģētiskas krīzes situācijā elektroenerģija nonāk tur, kur tā ir visvairāk vajadzīga. Regula nodrošina, ka dalībvalstis ievieš piemērotus instrumentus, lai solidaritātes un pārredzamības garā novērstu iespējamas elektroenerģētiskās krīzes, sagatavotos tām un tās pārvaldītu.
Ņemot vērā gāzes un naftas izšķirošo nozīmi ES energoapgādes drošībai, ES pieņēma vairākus pasākumus, lai nodrošinātu riska novērtējumu veikšanu un atbilstīgu preventīvo rīcības plānu un ārkārtas rīcības plānu izstrādāšanu. 2017. gadā ar gāzes piegādes drošības regulu (Regula (ES) 2017/1938) tika ieviesti gāzes drošības aizsardzības pasākumi un pastiprināti novēršanas, solidaritātes un reaģēšanas mehānismi krīzes situācijās. ES naftas krājumu direktīvā (Direktīva 2009/119/EK) noteikts, ka dalībvalstis uztur minimālos naftas krājumus, kas atbilst vai nu dienas vidējā tīrā importa daudzumam, kas pietiktu 90 dienām, vai arī dienas vidējam iekšzemes patēriņam, kas pietiktu 61 dienai (atkarībā no tā, kurš no minētajiem ir lielāks). Komisija ir ierosinājusi paplašināt Gāzes direktīvas (Direktīvas 2009/73/EK) piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz esošajiem un jaunveidojamajiem cauruļvadiem uz trešām valstīm un no tām (COM(2017)0660). 2019. gadā ar Direktīvu (ES) 2019/692 tika grozīta Gāzes direktīva, lai panāktu, ka ES noteikumi, kas reglamentē ES iekšējo gāzes tirgu, attiecas arī uz gāzes pārvadiem, kas šķērso robežu starp dalībvalsti un trešo valsti. Šie noteikumi izņēmuma kārtā neattiecas uz noteikumu spēkā stāšanās brīdī jau esošajiem gāzes pārvadiem. Direktīvā par naftas un gāzes nozares darbību jūrā drošumu (Direktīva 2013/30/ES) ir paredzēti īpaši noteikumi. Reaģējot uz krīzi Ukrainā, Regula 2017/1938 paredz pastiprinātu reģionālo sadarbību, reģionālus preventīvās rīcības plānus, plānus ārkārtas situācijām un solidaritātes mehānismu, lai nodrošinātu gāzes piegādes drošību.
Piegādes drošības nozīme ES enerģijas tirgū krasi paaugstinājās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī. 2022. gada 8. marta REPowerEU paziņojumā (COM/2022/108) tika ierosināti vairāki pasākumi, kuru mērķis ir nepieļaut, ka Krievija naftu un gāzi izmanto kā kara ieroci, piemēram, pārtraucot gāzes piegādes vairākām ES dalībvalstīm. 2022. gada 23. martā Komisija publicēja paziņojumu par piegādes drošību un pieņemamām enerģijas cenām (COM/2022/138), kā arī priekšlikumu jaunai regulai par gāzes uzglabāšanu (COM/2022/135). Priekšlikums gāzes uzglabāšanas regulai paredz līdz 2022. gada 1. novembrim ieviest pienākumu turēt gāzes rezerves vismaz 80 % līmenī, bet nākamajos gados palielināt gāzes rezerves līmeni līdz 90 %. Tajā paredzēti arī starpposma mērķrādītāji un jauns sertifikācijas process, kuram vajadzētu samazināt ārējas iejaukšanās iespējamību. 2022. gada 18. maijā ar plānu REPowerEU (COM/2022/0230)izdevās sākt ES atkarības no Krievijas fosilajiem kurināmajiem izbeigšanu, taupot enerģiju, dažādojot energoapgādi un paātrinot atjaunīgās enerģijas izmantošanas izvēršanu. 2022. gada 27. jūnijā rekordīsā laikā tika pieņemta Gāzes uzglabāšanas regula (ES) 2022/1032, ar ko tika noteikts gāzes uzglabāšanas minimālā līmeņa turēšanas pienākumus.
Ņemot vērā risku, ka gāzes piegāde no Krievijas varētu samazināties vēl vairāk, 2022. gada jūlijā Komisija ierosināja jaunu Padomes regulu par koordinētiem gāzes pieprasījuma samazināšanas pasākumiem (COM/2022/361), kas paredz līdz 2023. gada pavasarim par 15 % samazinātu gāzes patēriņu Eiropā. Tā arī publicēja ES paziņojumu par enerģijas taupīšanu (COM/2022/240) ar daudzām uzreiz realizējamām ietaupījumu iespējām, piemēram, enerģijas taupīšanu mērķtiecīgi samazinot temperatūru telpu apsildē un paaugstinot telpu dzesēšanā sabiedriskajās ēkās.
Eiropas zaļā kursa ietvaros ierosinātais Taisnīgas pārejas fonds (COM(2020)0022) atbalstīs ogļu ieguves un oglekļietilpīgus reģionus pārejā uz mazoglekļa enerģijas avotiem.
Uz ES valstu enerģētikas infrastruktūru attiecas Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E) politika (Regula (ES) Nr. 347/2013), kas centrējas uz ES enerģētikas infrastruktūras sasaistīšanu un kurā noteikti deviņi prioritārie koridori (četri elektroenerģijas koridori, četri gāzes koridori un viens naftas koridors) un trīs prioritārās tematiskās jomas (viedie tīkli, elektromaģistrāles, pārrobežu oglekļa dioksīda tīkli), lai izveidotu labāk savienotus ES enerģētikas tīklus. TEN-E finansējums nāk no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta 2021.–2027. gadam enerģētikas daļas (Regula (ES) 2021/1153).
Regulā par enerģētikas savienības pārvaldību (2018/1999) ir noteikts starpsavienojumu mērķrādītājs līdz 2030. gadam vismaz 15 % apmērā, lai mudinātu ES valstis savstarpēji savienot tajās uzstādīto elektroenerģijas ražošanas jaudas. Pārrobežu jaudas attiecība 15 % apmērā tika aprēķināta, dalot importa jaudu ar ES valstu uzstādīto iekārtu ražošanas jaudu.
Likumdevēji 2022. gada aprīlī pieņēma jauno TEN-ERegulu (ES) 2022/869, kas ir saskaņā ar Savienības 2030. un 2050. gada enerģētikas un klimata mērķiem. Regulā ir noteikti ES kopīgo interešu projekti (5. KIP saraksts) un savstarpējo interešu projekti, kas savieno ES ar trešām valstīm, bet paredzēts pārtraukt atbalstu jauniem dabasgāzes un naftas projektiem un ieviesti visiem projektiem obligāti ilgtspējas kritēriji.
G. Pētniecības, attīstības un demonstrējumu projekti
Pamatprogramma “Apvārsnis Eiropa” (Regula (ES) 2021/695) ir pamatprogramma, kas ilgst no 2021. līdz 2027. gadam. Tā ir ES galvenais instruments, ar ko atbalstīt pētniecību enerģijas nozarē, un tās budžets ir 95,5 miljardi EUR (2018. gada cenās), tostarp 5,4 miljardi EUR no programmas NextGenerationEU.
2007. gada 22. novembrī pieņemtā Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna (SET plāna) mērķis ir paātrināt klimatam draudzīgu enerģijas sistēmu ieviešanu un laišanu tirgū ar zemu oglekļa tehnoloģiju ieviešanas palīdzību. Tajā ir noteiktas 10 pētniecības un inovācijas darbības (atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas, tehnoloģiju izmaksu samazināšana, jaunas tehnoloģijas un pakalpojumi patērētājiem, energosistēmu noturība un drošība, jauni materiāli un tehnoloģijas ēkām, rūpniecības energoefektivitāte, konkurētspēja globālajā akumulatoru nozarē un e-mobilitāte, atjaunojamā degviela un bioenerģija, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana un kodoldrošība), kas aptver visu inovācijas ķēdi, tostarp finansējumu un tiesisko regulējumu, un kam ir vispārēja pārvaldības struktūra.
Tā kā elektroenerģijai ir liela nozīme dekarbonizācijā, akumulatori kā elektroenerģijas akumulācijas ierīces ir atzīti par galvenajām veicinātājtehnoloģijām pārejā uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. ES tiesību akti par bateriju atkritumiem ir ietverti Akumulatoru direktīvā (Direktīva 2006/66/EK). Stratēģiskā rīcības plāna akumulatoru jomā (COM(2018)0293) mērķis ir izveidot globāli integrētu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu rūpniecisko pamatu akumulatoriem.
2020. gada 10. decembrī Komisija nāca klajā ar priekšlikumu jaunai Akumulatoru regulai (COM(2020)0798), lai nodrošinātu, ka akumulatori, kas ienāk ES tirgū, ir ilgtspējīgi un droši visā to aprites ciklā. Pašlaik notiek iestāžu sarunas par akumulatoru regulējumu.
Eiropas Parlamenta loma
Parlaments vienmēr ir paudis spēcīgu atbalstu kopējai enerģētikas politikai, risinot dekarbonizācijas, konkurētspējas, drošības un ilgtspējas jautājumus. Tas ir vairākkārt aicinājis dalībvalstis uz vienotību, apņēmību, savstarpēju sadarbību un solidaritāti, saskaroties ar esošajām un turpmākajām problēmām iekšējā tirgū, kā arī aicinājis visas ES valstis uzņemties politiskās saistības un Komisiju – stingru iniciatīvu ceļā uz 2030. gadam un 2050. gadam nosprausto mērķu sasniegšanu.
Parlaments ir centies panākt lielāku enerģijas tirgus integrāciju un vērienīgu, juridiski saistošu mērķu pieņemšanu attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem, energoefektivitāti un siltumnīcefekta gāzu samazināšanu. Šajā jomā Parlaments atbalsta lielāku saistību uzņemšanos attiecībā uz pašas ES mērķiem, uzsverot, ka jaunajai enerģētikas politikai jāatbalsta mērķis līdz 2050. gadam samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas un sasniegt klimatneitralitāti.
Jaunākajās Parlamenta rezolūcijās, kas skar enerģētiku, ir pieaugusi visu ES enerģētikas politikas pamatā esošo klimata un vides mērķu nozīme: 2019. gada 28. novembrī EP izsludināja ārkārtas situāciju klimata un vides jomā Eiropā[1]; 2020. gada 15. janvārī EP apstiprināja Eiropas zaļo kursu kā Enerģētikas savienības mērķu klimatisko pamatojumu[2]; 2020. gada 10. jūlijā EP mudināja Komisiju atjaunināt Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, lai tās atbilstu jaunajai ES klimata politikai[3]. 2020. gada 8. oktobrī Parlaments nobalsoja par sarunu sākšanu ar Padomi par vispārējo mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 60 % un vēlākais līdz 2025. gadam pakāpeniski pārtraukt jebkādas tiešas un netiešs subsīdijas fosilajam kurināmajam[4]. Reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, zaļās un digitālās stratēģijas ir atkārtoti apliecinājušas sevi kā integrētākas, stabilākas un efektīvākas ES enerģētikas savienības stūrakmeņi.
Sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un tai sekojošo enerģētikas krīzi Parlaments ir pieņēmis zemāk uzskaitītos dokumentus.
- 2022. gada 1. martā Parlaments nosodīja Krievijas nelikumīgo, neprovocēto un nepamatoto militāro agresiju pret Ukrainu un Krievijas iebrukumu Ukrainā[5].
- 2022. gada 7. aprīlī Parlaments aicināja nekavējoties noteikt pilnīgu Krievijas naftas, ogļu, kodoldegvielas un gāzes importa embargo[6].
Parlaments ir arī pieņēmis vairākas citas rezolūcijas, kurās pievērsies konkrētiem konflikta aspektiem: atzinīgi novērtējis Komisijas oficiālo ieteikumu piešķirt ES kandidātvalsts statusu Ukrainai, Moldovai un pavērt Eiropas perspektīvas Gruzijai; palielinājis ES aizsardzību bērniem un jauniešiem, kas bēg no kara Ukrainā atzinis to, kā karš ietekmē sievietes.
Parlaments ir pieņēmis šādas nostājas par pašreizējo paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %”:
- 2022. gada 14. septembrī Parlaments atbalstīja vērienīgākus energoefektivitātes mērķus nekā tbija paredzēti Komisijas sākotnējā 2021. gada jūlija priekšlikumā[7], proti samazināt enerģijas galapatēriņu par 40 % un primāro enerģijas patēriņu par 42,5 %, kas atbilst attiecīgi 740 Mtoe un 960 Mtoe absolūtajai augšējai robežai. Šie mērķi ir nedaudz vērienīgāki nekā pārskatītie mērķrādītāji, ko Komisija ierosināja 2022. gada maijā plānā REPowerEU.
- 2022. gada 14. septembrī Parlaments atbalstīja vērienīgāku atjaunojamo energoresursu mērķrādītāju, proti, līdz 2030. gadam panākt 45 % atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas galapatēriņā[8]. Tas atbilst plānam REPowerEU, kas paredz pakāpeniski pārtraukt enerģijas importu no Krievijas un paātrināt atjaunojamo energoresursu izmantošanas izvēršanu.
Parlaments arī atbalsta enerģijas avotu un piegādes ceļu dažādošanu. Tas ir uzsvēris gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumu nozīmi, kas šķērso Centrāleiropu un Dienvidaustrumeiropu pa Ziemeļu–Dienvidu asi, kā arī lielāka skaita starpsavienojumu izveides, sašķidrinātās dabasgāzes termināļu dažādošanas un cauruļvadu ierīkošanas nozīmi, kas nozīmētu iekšējā tirgus atvēršanu.
Uzsverot pētniecības svarīgo lomu ilgtspējīgā energoapgādē, Parlaments pastāv uz nepieciešamību veikt kopīgas darbības jauno energotehnoloģiju jomā gan attiecībā uz atjaunojamiem energoavotiem un fosilā kurināmā ilgtspējīgas izmantošanas tehnoloģijām, gan attiecībā uz papildu publisko un privāto finansējumu, ar kuru tiktu nodrošināta plāna sekmīga īstenošana.
Matteo Ciucci