Enerģētikas politika: vispārējie principi

Enerģētikas jomā ES saskaras ar tādām problēmām kā pieaugoša atkarība no importa, ierobežota enerģijas piegādes dažādība, augstas un nestabilas enerģijas cenas, pieaugošs globālais pieprasījums pēc enerģijas, drošības riski ražotājvalstīs un tranzīta valstīs, arvien lielāki klimata pārmaiņu izraisītie apdraudējumi, dekarbonizācija, lēns progress energoefektivitātes jomā, izaicinājumi, kas saistīti ar atjaunojamo energoresursu procentuālās daļas palielināšanu, kā arī vajadzība nodrošināt lielāku pārredzamību enerģijas tirgos un plašāk integrēt un savstarpēji savienot enerģijas tirgus. ES enerģētikas politikas centrā ir dažādi pasākumi, kuru mērķis ir izveidot integrētu enerģijas tirgu un nodrošināt energoapgādes drošību un enerģētikas nozares ilgtspēju.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 194. pants.

Īpaši noteikumi:

• piegādes drošība LESD 122. pants.
• Enerģētikas tīkli: LESD 170.–172. pants.
• Ogles: protokolā ir izskaidrotas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma darbības izbeigšanās (2002. gadā) finansiālās sekas.
• Kodolenerģija: Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums (Euratom līgums) ir juridiskais pamats lielākajai daļai Eiropas darbību kodolenerģijas jomā.

Citi noteikumi, kas attiecas uz enerģētikas politiku:

• Iekšējais enerģijas tirgus: LESD 114. pants.
• Ārpolitika enerģētikas jomā: LESD 216.–218. pants.

Mērķi

Saskaņā ar Enerģētikas savienības 2015. gada principiem pieci galvenie ES enerģētikas politikas mērķi ir:

• dažādot Eiropas enerģijas avotus un nodrošināt energoapgādes drošību, izmantojot solidaritāti un sadarbību starp ES valstīm;
• panākt pilnībā integrēta iekšējā enerģijas tirgus darbību, kas nodrošinās brīvu enerģijas plūsmu visā ES bez tehniskiem vai regulatīviem šķēršļiem, izmantojot atbilstīgu infrastruktūru;
• paaugstināt energoefektivitāti un samazināt atkarību no enerģijas importa, samazināt emisijas un veicināt nodarbinātību un izaugsmi;
• dekarbonizēt ekonomiku un virzīties uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, kā to paredz Parīzes nolīgums;
• veicināt pētniecību mazoglekļa un tīras enerģijas tehnoloģiju jomā un piešķirt prioritāti pētniecībai un inovācijai, kas virza enerģētikas pārkārtošanu un palielina konkurētspēju.

LESD 194. pants dažas enerģētikas politikas jomas padara par kopīgu kompetenci, tādējādi iezīmējot virzību uz kopēju enerģētikas politiku. Tomēr dalībvalsts saglabā tiesības “paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes struktūru” (194. panta 2. punkts).

Sasniegumi

A. Vispārējais politiskais regulējums

Pašreizējās politikas programmas pamatā ir bažas par enerģētisko drošību un ES enerģētikas un klimata mērķu saskaņošana, kā ierosināts 2021. gada jūlijā izsludinātajā paketē Gatavi mērķrādītājam 55 %, tostarp:

• līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55 %, salīdzinot ar 1990. gadu;
• līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu neto emisijas līdz nullei.

Pašreizējie enerģētikas mērķi 2030. gadam, par kuriem tika panākta vienošanās 2014. gada oktobrī un kurus pārskatīja 2018. gada decembrī, ir šādi:

• palielināt atjaunojamu energoresursu īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 32 %;
• uzlabot energoefektivitāti par 32,5 %;
• panākt, ka vismaz 15 % ES elektroenerģijas sistēmu ir savstarpēji savienotas.

Jaunie ierosinātie ES enerģētikas mērķrādītāji 2030. gadam, par kuriem neoficiāla vienošanās tika panākta 2023. gada martā, ir šādi:

• palielināt atjaunīgo energoresursu īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 42 % ar mērķi sasniegt 45 %;
• panākt ES primārās enerģijas patēriņa un enerģijas galapatēriņa samazinājumu par 11,7 % salīdzinājumā ar 2020. gada prognozēm 2030. gadam, kas atbilst attiecīgi 40,5 % un 38 % salīdzinājumā ar 2007. gada prognozēm.

Pašreizējā Eiropas enerģētikas politika balstās uz Enerģētikas savienības stratēģiju (COM/2015/80), kas publicēta 2015. gada 25. februārī ar mērķi izveidot enerģētikas savienību, kas ES mājsaimniecībām un uzņēmumiem garantēs drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu energoapgādi.

Pašreizējais Eiropas tiesiskais regulējums enerģētikas jomā sastāv no vairākiem tiesību aktiem, kas aptver pārvaldību un elektrotīklu savienotību (Regula (ES) 2018/1999), elektroenerģijas tirgus uzbūvi (Direktīva (ES) 2019/944 un Regula (ES) 2019/943), riskgatavību (Regula (ES) 2019/941), energoefektivitāti (Direktīva (ES) 2018/2002), ēku energoefektivitāti (Direktīva (ES) 2018/844) atjaunīgo enerģiju (Direktīva (ES) 2018/2001), gāzes tirgus uzbūvi (Direktīva 2009/73/EK un Regula (EK) Nr. 715/2009), nodokļu uzlikšanu energoproduktiem (Direktīva 2003/96/EK), Eiropas energoinfrastruktūru (Regula (ES) 2022/869), energoregulatoru sadarbību (Regula (ES) 2019/942) un pārmaiņas pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES (Lēmums (ES) 2019/504). Saskaņā ar pašlaik spēkā esošo enerģētikas jomas regulējumu ES dalībvalstīm ir jāizstrādā 10 gadiem paredzēti integrētie nacionālie enerģētikas un klimata plāni (NECP) laikposmam no 2021. līdz 2030. gadam, reizi divos gados jāiesniedz progresa ziņojums un jāizstrādā konsekventas nacionālās ilgtermiņa stratēģijas saskaņoto enerģētikas mērķu un Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai.

2021. gadā tika pieteikta liela ES likumu pakete “Gatavi mērķrādītājam 55 %”. Sākotnēji tās iecere bija saskaņot visus klimata un enerģētikas mērķrādītājus. Tā paredzēja pārskatīt visus spēkā esošos ES tiesību aktus klimata un enerģētikas jomā, tostarp Atjaunojamo energoresursu direktīvu (COM/2021/557), Energoefektivitātes direktīvu (COM/2021/558), Direktīvu par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem (COM/2021/563), Ēku energoefektivitātes direktīvu (COM/2021/802), Gāzes direktīvu (COM/2021/803) un Gāzes regula (COM/2021/804). Pārskatīšana paredz jaunus dekarbonizētus gāzes tirgus, piemēram, ūdeņraža tirgu, un satur priekšlikumus jaunam regulējumam transporta nozarē, piemēram, regulu par alternatīvo degvielu infrastruktūras izvēršanu (COM/2021/559), ReFuelEU iniciatīvu aviācijā (COM/2021/561) un FuelEU iniciatīvu jūrniecības nozarē (COM/2021/562).

2022. gada februārī notikušais Krievijas iebrukums Ukrainā mainīja enerģētikas satvara pārskatīšanas gaitu. Krievijas gāzes un naftas eksporta izmantošana par ieroci, kas noveda pie enerģijas tirgus traucējumiem, izraisīja ātru Eiropas Savienības reakciju. Ar visu ES līderu, kas pulcējās 2022. gada 10. un 11. martā, pieņemtajā Versaļas deklarācijā pausto atbalstu Eiropas Komisija publicēja šādu aktu kopumu, kuru mērķis ir palielināt ES energoapgādes drošību:

• jauns paziņojums par REPowerEU (2022. gada 8. marts);
• iespējamie risinājumi augsto enerģijas cenu ierobežošanai, izmantojot kopīgus gāzes iepirkumus un nosakot prasības par minimālajiem gāzes krājumiem (2023. gada 23. marts);
• ES enerģijas iepirkuma platforma gāzes, sašķidrinātas dabasgāzes (LNG) un ūdeņraža piegādes nodrošināšanai (2022. gada aprīlis);
• REPowerEU plāns izbeigt ES atkarību no Krievijas fosilā kurināmā, kas paredz arī papildu īstermiņa risinājumus gāzes un elektroenerģijas tirgos (2022. gada 18. maijs);
• Eiropas gāzes pieprasījuma samazināšanas plāns un priekšlikums attiecīgai regulai (2022. gada 20. jūlijs).

Parlaments reaģēja uz visas ES enerģētikas paketes pārskatīšanu, paužot pilnīgu atbalstu un paātrinot savas likumdošanas procedūras. 2022. gada 27. jūnijā Parlaments un Padome rekordīsā laikā pieņēma jaunus noteikumus par minimālajiem gāzes krātuvju piepildījuma līmeņiem (Regula (ES) 2022/1032). 2022. gada 5. augustā Padome pieņēma viena gada brīvprātīgu mērķi dalībvalstīm samazināt savu dabasgāzes patēriņu par 15 % (Regula (ES) 2022/1369). 2023. gada martā Komisija ierosināja pagarināt šo ārkārtas tiesību aktu par vēl 12 mēnešiem.

2022. gada otrajā pusē, tuvojoties ziemai, Komisija visus jaunos tiesību aktus ierosināja kā steidzamas Padomes regulas, de facto izslēdzot Eiropas Parlamentu no likumdošanas procesa. Laikā no 2022. gada septembra līdz decembrim Padome pieņēma regulas par elektroenerģijas pieprasījuma samazināšanas pasākumiem, pagaidu maksimālo ieņēmumu ierobežojumu zemu izmaksu elektroenerģijas ražotājiem, pagaidu solidaritātes iemaksu, ko piemēro virspeļņai no darbībām, kuru pamatā ir fosilais kurināmais, atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas paātrināšanu un dabasgāzes darījumu apturēšanas mehānismu ārkārtīgi augstu gāzes cenu gadījumā.

2023. gada 14. martā Komisija ierosināja elektroenerģijas tirgus modeļa reformu un atgriezās pie parastās koplēmuma procedūras.

B. Iekšējā enerģētikas tirgus izveides pabeigšana

Pilnībā integrēts un pienācīgi funkcionējošs iekšējais enerģijas tirgus nodrošina pieņemamas enerģijas cenas, sniedz nepieciešamos cenu signālus ieguldījumiem zaļajā enerģijā, garantē energoapgādi un paver vislētāko ceļu uz klimatneitralitāti.

Iekšējā enerģijas tirgus tiesību akti pirmo reizi tika iekļauti trešajā enerģētikas paketē (2009–2014) un aptvēra piecas jomas: nošķiršanas modeļi; neatkarīgi valstu regulatori; sadarbība; Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūra (ACER) taisnīgi mazumtirdzniecības tirgi. Lai uzlabotu pārrobežu sadarbību, ar šo paketi tika izveidoti elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkli (ENTSO-E) un gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkli (ENTSO-G). Paketē cita starpā bija iekļauta Regula (ES) Nr. 1227/2011 par enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību un Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E) politika, kuras pamatā ir Regula (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes.

Ceturtā enerģētikas pakete (2015–2020) “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” koncentrējās uz elektroenerģijas tirgu (Elektroenerģijas direktīva, Elektroenerģijas regula, Riskgatavības regula, ACER regula). Ar to tika ieviesti jauni elektroenerģijas noteikumi par enerģijas uzkrāšanu, stimuli patērētājiem, kuru mērķis ir veicināt iekšējā enerģijas tirgus labāku darbību, 10 gadu nacionālie enerģētikas un klimata plāni (NEKP) 2021.–2030. gadam, kā arī palielināta ACER loma. Pēdējos gados nācās risināt arī ar Brexit saistītus jautājumus.

Piektā enerģētikas pakete “Gatavi mērķrādītājam 55 %” tika publicēta divās daļās 2021. gada 14. jūlijā un pašlaik atrodas pieņemšanas procesa finiša taisnē. Tā saskaņo enerģētikas mērķus ar jaunajiem Eiropas mērķiem klimata jomā, proti, līdz 2030. gadam samazināt emisijas vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990 gada līmeni un līdz 2050. gadam panākt oglekļneitralitāti. Galvenā uzmanība tajā pievērsta atjaunīgajiem energoresursiem, energoefektivitātei, enerģijas nodokļiem, ēkām, gaisa un jūras transportam, kā arī ēku, gāzes un ūdeņraža tirgiem.

2022. gada 24. februārī notikušais Krievijas iebrukums Ukrainā izraisīja būtiskus tirgus traucējumus, kas lika ES mainīt savu tiesisko regulējumu enerģētikas jomā. Starp daudzajiem pasākumiem tirgus ietekmēšanai 2022. gadā, ko Komisija ierosināja, bija:

• iespējas samazināt augstās enerģijas cenas,
• platformas izveide kopīgiem gāzes iepirkumiem,
• jauni gāzes uzglabāšanas noteikumi un pienākumi,
• likviditātes pasākumu atvieglošana enerģijas tirgus dalībniekiem,
• elektroenerģijas un gāzes pieprasījuma samazināšanas pasākumi,
• dalībvalstu solidaritātes pasākumi attiecībā uz gāzi,
• jaunas LNG cenu atsauces vērtības,
• pasākumi enerģētikas nozares virsnormas ieņēmumu pārdalei tiešajiem patērētājiem,
• drošības cenas griesti.

Laikā no 2022. gada septembra līdz decembrim Padome pieņēma trīs pagaidu ārkārtas tirgus intervences pasākumus:

1. brīvprātīga vispārēja elektroenerģijas bruto patēriņa samazināšana par 10 % un obligāta elektroenerģijas patēriņa samazināšana par 5 % patēriņa maksimumstundās;
2. tirgus ieņēmumu griestu noteikšana 180 EUR/MWh līmenī elektroģeneratoriem, kas izmanto atjaunīgos energoresursus, kodolenerģiju un lignītu;
3. obligātas pagaidu solidaritātes nodevas ieviešana fosilā kurināmā sektoram.

2023. gada martā elektroenerģijas tirgus reformas mērķis bija paātrināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu un pakāpeniski atteikties no gāzes, padarot patērētāju rēķinus mazāk atkarīgus no svārstīgajām fosilā kurināmā cenām (sk. faktu lapu 2.1.9 par iekšējo enerģijas tirgu).

C. Energoefektivitāte

ES energoefektivitātes politikas stūrakmens ir 2018. gadā pārskatītā Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko nosaka saistošu pasākumu kopumu, lai palīdzētu ES sasniegt savu 32,5 % energoefektivitātes mērķi, kas tiek mērīts pēc 2007. gada prognozētā. Ar direktīvu tika ieviesti arī energotaupības mērķi un daudzi energoefektivitātes politikas virzieni, tostarp attiecībā uz energoefektīvu renovāciju un obligātiem ēku energosertifikātiem, minimālie energoefektivitātes standarti dažādiem ražojumiem, energoefektivitātes marķējumi un viedie skaitītāji, kā arī paplašinātas patērētāju tiesības.

2021. gada jūlija Komisijas priekšlikums pārskatīt Energoefektivitātes direktīvu (COM/2021/558) ietvēra augstākus energoefektivitātes mērķrādītājus attiecībā uz ES primārās enerģijas patēriņu (39 %) un enerģijas galapatēriņu (36 %), kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, nosakot robežvērtību 1023 un 787 miljonu tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe) apmērā primārās enerģijas patēriņā un enerģijas galapatēriņā salīdzinājumā ar attiecīgi 1128 un 846 Mtoe 2018. gada EED. Šie jaunie mērķi kļūtu saistoši ES līmenī un tiktu pastiprināti ar salīdzinošās novērtēšanas sistēmu dalībvalstīm, lai tās katra noteiktu savu indikatīvo devumu šā saistošā ES mērķrādītāja sasniegšanā. Komisijas priekšlikums gandrīz divkāršotu ikgadējos enerģijas ietaupījuma pienākumus (+ 1,5 %), kas dalībvalstīm būtu jāizpilda 2024.–2030. gada periodā (salīdzinājumā ar + 0,8 %, ko paredzēja 2018. gada EED).

Komisijas 2022. gada maija priekšlikums paredz pārskatīt ES energoefektivitātes mērķrādītājus un bāzes līmeni (COM/2022/222), lai pakāpeniski izbeigtu Krievijas fosilā kurināmā importu. Priekšlikums, par kuru pašlaik notiek sarunas, ietver vairākus ES enerģijas primārā patēriņa un enerģijas galapatēriņa samazināšanas mērķus attiecīgi 40–42 % un 36–40 % apmērā. 2023. gada 10. martā Eiropas Parlaments un Padome panāca provizorisku vienošanos par vispārējo ES energoefektivitātes mērķrādītāju 11,7 % apmērā 2030. gadam salīdzinājumā ar 2020. gada bāzes līmeņa prognozēm un par ikgadējo enerģijas ietaupījuma pienākumu vidēji 1,49 % apmērā no enerģijas galapatēriņa 2024.–2030. gadā, līdz 2030. gada beigām sasniedzot 1,9 %.

Energoefektivitātes direktīvā un 2018. gadā pārskatītajā Ēku energoefektivitātes direktīvā (Direktīva 2010/31/ES) ir noteikta ES ēku enerģētikas politika, kuras mērķis ir līdz 2050. gadam izveidot ļoti energoefektīvu un dekarbonizētu ēku fondu, radīt stabilu vidi investīcijām un dot patērētājiem iespējas izvēlēties enerģijas veidu. Pašlaik spēkā esošajos tiesību aktos ir izklāstīti ceļveži ar indikatīviem atskaites punktiem 2030., 2040. un 2050. gadam un ilgtermiņa stratēģijas dalībvalstīm, lai atbalstītu valstu dzīvojamo un nedzīvojamo ēku fonda renovāciju.

Renovācijas viļņa stratēģija (COM/2020/662) un 2021. gada jūlijā pieteiktā Ēku energoefektivitātes direktīvas pārskatīšana (COM/2021/802) paredz palielināt renovāciju apjomu, īpaši tādu ēku renovācijas apjomu ikvienā valstī, kurām ir vissliktākie energoefektivitātes rādītāji, kā arī aizstāt ilgtermiņa renovācijas stratēģijas ar nacionālajiem ēku renovācijas plāniem un ieviest minimālos efektivitātes standartus ES līmenī. 2023. gada 14. martā Eiropas Parlaments formulēja nostāju pirmajā lasījumā par to, ka dzīvojamām ēkām līdz 2030. gadam jāsasniedz vismaz E energoefektivitātes klase un līdz 2033. gadam — D klase (pretstatā F un E klasei, ko paredz Komisijas priekšlikums).

Energoefektivitātes politika attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem ir definēta ES Ekodizaina direktīvā 2009/125/EK un Energomarķējuma pamatregulā (ES) 2017/1369, kurās noteiktas ekodizaina un energomarķējuma prasības pa ražojumu grupām. 2021. gada martā ES energomarķējumā atteicās no A+, A++ un A+++ marķējuma un atgriezās pie vienkāršākas A-G skalas (sk. 2.4.8 faktu lapu par energoefektivitāti).

D. Atjaunojamā enerģija

Atjaunojamie energoresursi ir saules enerģija, vēja enerģija, okeāna un hidroenerģija un biomasa. Enerģijas tirgi vieni paši nevar nodrošināt vēlamo atjaunojamās enerģijas līmeni ES, tāpēc var būt vajadzīgas valstu atbalsta shēmas un ES finansēšanas shēmas. ES atjaunīgās enerģijas politikas principi ir ES energoapgādes dažādošana, vietējo energoresursu attīstīšana, lai panāktu energoapgādes drošību, atkarības no importētas enerģijas samazināšana. Atjaunojamo energoresursu jomā Atjaunojamo energoresursu direktīvā (ES) 2018/2001, kas tika būtiski pārskatīta 2018. gadā, noteikts, ka līdz 2030. gadam atjaunojamo energoresursu īpatsvaram ES enerģijas galapatēriņā ir jābūt vismaz 32 %. Īpaša nozīme ir ūdeņradim, kas ir dekarbonizēts enerģijas nesējs.

2021. gada jūlija priekšlikumā par Atjaunojamo energoresursu direktīvas pārskatīšanu (COM/2021/557) Komisijas paredz ES atjaunojamo energoresursu enerģijas mērķrādītāju, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, palielināt līdz 40 %. 2022. gada maijā saskaņā ar REPowerEU plānu (COM/2022/230) Komisija atjaunojamo energoresursu enerģijas mērķrādītāju līdz 2030. gadam palielināja līdz 45 % un saīsināja un vienkāršoja atļauju piešķiršanas procesus.

Saules enerģijas stratēģijas (COM/2022/0221), ko pieņēma 2022. gada maijā un kas ir daļa no plāna REPowerEU, mērķis ir līdz 2025. gada dubultot saules enerģijas ražošanas kapacitāti, uzstādot iekārtas, kas kopā spēj saražot 320 GW līdz 2025. gadam un 600 GW līdz 2030. gadam, tādējādi panākot, ka kopējā ES atjaunojamās enerģijas ģenerācijas jauda sasniedz 1236 GW.

2020. gada novembra atkrastes atjaunīgās vēja enerģijas stratēģijas (COM/2020/741), kas tika publicēta vēl pirms paketes “Gatavi mērķrādītājam 55 %”, mērķis ir līdz 2050. gadam padarīt ES klimatneitrālu. Tajā ierosināts līdz 2030. gadam palielināt ES atkrastes vēja enerģijas ģenerācijas jaudu vismaz līdz 60 GW un līdz 2050. gadam — līdz 300 GW.

2020. gada jūlijā pieņemtās un 2022. gada maijā pārskatītās Ūdeņraža stratēģijas (COM/2020/301) mērķis ir līdz 2024. gadam uzstādīt atjaunīgā ūdeņraža elektrolīzerus, kas spēj ģenerēt vismaz 6 GW, bet līdz 2030. gadam — 40 GW. Tajā ir noteikti atjaunīgā ūdeņraža ražošanas mērķrādītāji 10 miljonu tonnu apmērā vietējai ražošanai un 10 miljonu tonnu apmērā importam, kas jāpanāk līdz 2030. gadam, un aicināts noteikt augstākus apakšmērķus konkrētām nozarēm, kā arī paredzēt šim mērķim papildu finansējumu.

2022. gada maija biometāna rīcības plānā tika ierosināts līdz 2030. gadam biometāna ražošanu palielināt līdz 35 miljardiem kubikmetru. Šis mērķis ir iekļauts Parlamenta 2023. gada 9. februāra pirmā lasījuma nostājā par gāzes dekarbonizācijas tiesību aktu paketi.

Lai veicinātu katra atjaunojamās enerģijas avota izmantošanu, ir ieviestas dažādas stratēģijas (sk. faktu lapu 2.4.9. par atjaunojamo enerģiju).

E. Ārējo attiecību enerģētikas jomā stiprināšana

2012. gadā ES izveidoja informācijas apmaiņas mehānismu, lai atvieglotu koordināciju starp ES valstīm un trešām valstīm un nodrošinātu ES tiesību aktu ievērošanu (Lēmums 994/2012/ES). Tajā noteikts, ka ES valstīm ir jāiesniedz Komisijai novērtēšanai visi spēkā esošie starptautiskie nolīgumi enerģētikas jomā, ko tās noslēgušas, un noteikts informācijas apmaiņas līmenis starp ES dalībvalstīm.

Pēc tam, kad tika pieņemts lēmums pakāpeniski pārtraukt Krievijas enerģijas importu, ES ārējo enerģētikas politiku virza mērķis dažādot tās energoapgādi. 2022. gada marta paziņojumā par REPowerEU (COM/2022/108) tika ierosināts ievērojami un ātri samazināt ES fosilās gāzes izmantošanu vismaz par 155 mljrd. m³, kas atbilst apjomam, kurš 2021. gadā importēts no Krievijas, un divas trešdaļas no tā ir jāpanāk gada laikā. 2022. gada maijā saskaņā ar REPowerEU plānu (COM/2022/0230) ES sadarbojās ar starptautiskajiem partneriem, lai dažādotu piegādes, nodrošinātu LNG importu un palielinātu gāzes piegādi pa jaunajiem cauruļvadiem. Tika izveidota ES Enerģijas iepirkumu platforma — brīvprātīgs koordinācijas mehānisms ES kopīgo gāzes un ūdeņraža iepirkumu atbalstam — un publicēta stratēģija par ES ārējo stratēģiju enerģētikas jomā (JOIN/2022/23), kurā paredzēts atbalsts Ukrainai, Moldovai, Rietumbalkāniem, Austrumu partnerības valstīm un pašiem neaizsargātākajiem ES partneriem.

F. Energoapgādes drošības uzlabošana

Pašreizējā ES enerģētiskās drošības politika ietver koordinācijas pasākumus, lai nodrošinātu energoapgādi, noteikumus, lai novērstu negadījumus atkrastes iekārtās un iespējamos energoapgādes traucējumus un reaģētu uz tiem, un noteikumus par naftas un gāzes ārkārtas krājumiem, tostarp izpētes un ieguves licencēm. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī par galveno enerģētikas prioritāti kļuva energoapgādes drošība.

Regulā (ES) 2019/941 par riskgatavību elektroenerģijas sektorā ir noteikts, ka ES dalībvalstīm ir savstarpēji jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka elektroenerģētiskas krīzes situācijā elektroenerģija nonāk tur, kur tā ir visvairāk vajadzīga. Regula nodrošina, ka dalībvalstis ievieš piemērotus instrumentus, lai solidaritātes un pārredzamības garā novērstu iespējamas elektroenerģētiskās krīzes, sagatavotos tām un tās pārvaldītu.

Regula (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības pārvaldību nosaka elektrotīklu starpsavienojumu mērķrādītāju — ES dalībvalstu neto pārvades jaudu attiecību pret kopējo uzstādīto ražošanas jaudu — vismaz 15 % līmenī, un tas jāsasniedz līdz 2030 gadam.

Regula (ES) 2017/1938 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem ietver gāzes drošības aizsardzības pasākumus un uzlabo piegāžu pārrāvumu novēršanas, solidaritātes un reaģēšanas mehānismus krīzes situācijās. Tā paredz pastiprinātu reģionālo sadarbību, reģionālus preventīvās rīcības plānus, plānus ārkārtas situācijām un solidaritātes mehānismu, lai nodrošinātu gāzes piegādes drošību.

2022. gada jūnijā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropas Parlaments un Padome trīs mēnešu laikā pārskatīja gāzes uzglabāšanas regulu, nosakot minimālo gāzes krātuvju piepildījuma līmeni, kādam jābūt uz 1. novembri, (80 % 2022. gadā un 90 % turpmākajos gados), paredzot starpposma mērķrādītājus un izveidojot jaunu sertifikācijas procesu, lai samazinātu ārējas iejaukšanās risku.

Ar Regulu (ES) 2022/2576 tiek pastiprināta solidaritāte enerģētikas jomā, paredzot labāku gāzes iepirkuma, gāzes pārrobežu apmaiņas un uzticamu cenu kritēriju koordināciju. Tā nodrošina ES Enerģijas platformas tiesisko regulējumu, lai palīdzētu ES dalībvalstīm sagatavoties 2022./2023. gada ziemai un it īpaši — piepildīt to gāzes krātuves.

Direktīva 2009/119/EK nosaka prasību dalībvalstīm uzturēt obligāto ārkārtas naftas krājumu apjomu, kas atbilst vismaz dienas vidējā tīrā importa daudzumiem 90 dienu laikā vai arī dienas vidējam iekšzemes patēriņam 61 dienai atkarībā no tā, kurš no abiem daudzumiem ir lielāks.

Gāzes direktīvas (Direktīva 2009/73/EK) piemērošanas joma aptver arī nākotnes gāzes cauruļvadus uz trešām valstīm un no tām, un tā paredz atkāpes attiecībā uz esošajiem cauruļvadiem. Īpašus noteikumus paredz Direktīva 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā.

Eiropas zaļā kursa ietvaros ierosinātais Taisnīgas pārejas fonds ir galvenais kohēzijas instruments, ar ko atbalstīt ogļu ieguves un oglekļietilpīgas ražošanas reģionu pāreju uz mazoglekļa enerģijas avotiem.

Uz ES Eiropas energoinfrastruktūras politiku attiecas TEN-E regulas. TEN-E Regulā (ES) 2022/869, kas pieņemta 2022. gada jūnijā, ir noteikti vienpadsmit prioritārie koridori dažādos ģeogrāfiskajos reģionos elektroenerģijas, atkrastes energotīkla un ūdeņraža infrastruktūras jomā. Tā nosaka ES kopīgo interešu projektus (KIP) ES valstīs un savstarpējo interešu projektus, kas savieno ES ar trešām valstīm, un paredz izbeigt atbalstu jauniem dabasgāzes un naftas projektiem un ieviest visiem projektiem obligātus ilgtspējas kritēriji. TEN-E Regulu (ES) 2022/869 finansē no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta 2021.–2027. gadam, kas izveidots ar Regulu (ES) 2021/1153.

G. Pētniecības, attīstības un demonstrējumu projekti

Programma “Apvārsnis Eiropa” ir ietvarprogramma laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Tā ir ES galvenais instruments, ar ko atbalstīt pētniecību enerģijas nozarē, un tās budžets ir 95,5 miljardi EUR (2018. gada cenās), tostarp 5,4 miljardi EUR no programmas NextGenerationEU.

Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna (SET plāna) mērķis ir paātrināt klimatam draudzīgu enerģijas sistēmu ieviešanu un laišanu tirgū ar zemu oglekļa tehnoloģiju ieviešanas palīdzību. Tajā noteiktas 10 tehnoloģijas un darbības pētniecībai un inovācijai, kas aptver visu inovācijas ķēdi, tostarp finansējumu un tiesisko regulējumu.

Tā kā elektroenerģijai ir liela nozīme dekarbonizācijā, akumulatori kā elektroenerģijas akumulācijas ierīces ir atzīti par galvenajām veicinātājtehnoloģijām pārejā uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Stratēģiskā rīcības plāna akumulatoru jomā (COM/2018/293) mērķis ir izveidot globāli integrētu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu rūpniecisko pamatu akumulatoriem. 2020. gada 10. decembrī Komisija nāca klajā ar priekšlikumu jaunai Akumulatoru regulai (COM/2020/798), lai nodrošinātu, ka akumulatori, kas ienāk ES tirgū, ir ilgtspējīgi un droši visā to aprites ciklā. Pašlaik notiek iestāžu sarunas par akumulatoru regulējumu.

Eiropas Parlamenta loma

Parlaments vienmēr ir paudis spēcīgu atbalstu kopējai enerģētikas politikai, risinot dekarbonizācijas, konkurētspējas, drošības un ilgtspējas jautājumus. Tas ir vairākkārt aicinājis dalībvalstis uz vienotību, apņēmību, savstarpēju sadarbību un solidaritāti, saskaroties ar esošajām un turpmākajām problēmām iekšējā tirgū, kā arī aicinājis visas ES valstis uzņemties politiskās saistības un Komisiju —stingru iniciatīvu ceļā uz 2030. gadam un 2050. gadam nosprausto mērķu sasniegšanu.

Parlaments ir centies panākt lielāku enerģijas tirgus integrāciju un vērienīgu, juridiski saistošu mērķu pieņemšanu attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem, energoefektivitāti un siltumnīcefekta gāzu samazināšanu. Šajā jomā Parlaments atbalsta lielāku saistību uzņemšanos attiecībā uz pašas ES mērķiem, uzsverot, ka jaunajai enerģētikas politikai jāatbalsta mērķis līdz 2050. gadam samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas un sasniegt klimatneitralitāti.

Jaunākajās Parlamenta rezolūcijās , kas skar enerģētiku, ir pieaugusi visu ES enerģētikas politikas pamatā esošo klimata un vides mērķu nozīme: 2019. gada 28. novembrī EP izsludināja ārkārtas situāciju klimata un vides jomā Eiropā; 2020. gada 15. janvārī EP apstiprināja Eiropas zaļo kursu kā Enerģētikas savienības mērķu klimatisko pamatojumu; 2020. gada 8. oktobrī pirmajā lasījumā Parlaments aicināja noteikt ES mērķi līdz 2030. gadam samazināt visas ES siltumnīcefekta gāzu emisijas par 60 % un vēlākais līdz 2025. gadam pakāpeniski atcelt visas fosilā kurināmā subsīdijas. Reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, tas atkārtoti apstiprināja, ka zaļās un digitālās stratēģijas ir ES enerģētikas savienības stūrakmeņi.

Sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un tai sekojošo enerģētikas krīzi Parlaments ir pieņēmis zemāk uzskaitītos dokumentus. 2022. gada 1. martā Parlaments nosodīja Krievijas nelikumīgo, neprovocēto un nepamatoto militāro agresiju pret Ukrainu un Krievijas iebrukumu Ukrainā; 2022. gada 7. aprīlī Parlaments aicināja nekavējoties noteikt pilnīgu Krievijas naftas, ogļu, kodoldegvielas un gāzes importa embargo; 2022. gada 14. septembrī Parlaments atbalstīja vērienīgākus energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas mērķus, nekā tie bija paredzēti Komisijas sākotnējā priekšlikumā un Padomes nostājā, proti līdz 2030. gadam samazināt enerģijas galapatēriņu par 40 % un primāro enerģijas patēriņu par 42,5 % un panākt, ka no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās enerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā ir 45 %; 2022. gada 5. oktobrī Parlaments aicināja dalībvalstis izvairīties no energoapgādes atslēgšanas neaizsargātām mājsaimniecībām un iedzīvotāju izlikšanas no mājokļa un pauda nožēlu par to, ka Komisija daudzus no saviem priekšlikumiem ir iesniegusi kā priekšlikumus Padomes regulām, nevis kā Eiropas Parlamenta un Padomes koplēmuma procedūru.

Parlaments ir arī pieņēmis vairākas citas rezolūcijas, kurās pievērsies konkrētiem konflikta aspektiem: atzinīgi vērtē Komisijas oficiālo ieteikumu piešķirt Ukrainai un Moldovai ES kandidātvalsts statusu un pavērt ES dalības perspektīvu Gruzijai; palielinājis ES aizsardzību bērniem un jauniešiem, kas bēg no kara Ukrainā uzsvēris to, kā karš ietekmē sievietes.

Parlaments arī atbalsta enerģijas avotu un piegādes ceļu dažādošanu. Tas ir uzsvēris to gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumu nozīmi, kas šķērso Centrāleiropu un Dienvidaustrumeiropu pa Ziemeļu–Dienvidu asi, kā arī lielāka skaita starpsavienojumu izveides, LNG termināļu dažādošanas un cauruļvadu ierīkošanas nozīmi, kas nozīmētu iekšējā tirgus atvēršanu.

Uzsverot pētniecības svarīgo lomu ilgtspējīgā energoapgādē, Parlaments pastāv uz nepieciešamību veikt kopīgas darbības jauno energotehnoloģiju jomā gan attiecībā uz atjaunojamiem energoavotiem un fosilā kurināmā ilgtspējīgas izmantošanas tehnoloģijām, gan attiecībā uz papildu publisko un privāto finansējumu, ar kuru tiktu nodrošināta plāna sekmīga īstenošana.

Plašāka informācija par šo tematu atrodama Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas vietnē.

 

Matteo Ciucci

04-2023