| 2001. gadā, kad pie apvāršņa jau bija redzams paplašināšanas process, ES nolēma atjaunināt 1994. gada direktīvu par izlietoto iepakojumu, ko izstrādāja, lai novērstu izlietotā iepakojuma uzkrāšanos un veicināt paņēmienus, kā otrreiz izmantot tur atrodamos izejmateriālus. Tika nosprausti jauni ambiciozi mērķi šo atkritumu pārstādei. Eiropas Parlamentam būtu paticis, ja šo jauno mērķu sasniegšanai būtu atvēlēts īsāks termiņš, bet to neizdevās panākt. Tomēr pārskatītais tiesību akts lielāku uzmanību pievērš profilaksei.
Šobrīd iepakojuma atkritumi sastāda apmēram 20% no sadzīves atkritumu svara un 40% no to apjoma, un lielākā daļa no tiem galu galā nokļūst vai nu atkritumu sadedzināšanas iekārtās vai arī atkritumu poligonos. Iepakojuma politika, kas vērsta uz atkritumu samazināšanu, ne tikai palīdz saglabāt tīrāku vidi, bet arī stimulē ekonomiku, samazinot ražošanas izdevumus un pat veicinot jaunu darba vietu radīšanu atkritumu reģenerācijas un pārstrādes rūpniecībā.
Jaunā direktīva, kas stājās spēkā 2004. gada februārī, ļauj dalībvalstīm izlemt, kā sasniegt nospraustos mērķus un tādējādi arī kā sadalīt atbildību par to sasniegšanu starp rūpniecību un valsts iestādēm. Tomēr šie pasākumi ietekmēs daudzas rūpniecības nozares, jo lielāko daļu produkcijas iepako. Visstingrākie noteikumi skars iepakojumu, kas satur tēraudu, koku, stiklu, plastmasu vai papīru.
Pārstrāde vai reģenerācija
Pārstrāde un reģenerācija ir savstarpēji cieši saistīti paņēmieni, kā pārstrādāt iepakojuma atkritumus. Vispārīgi runājot, pārstrāde nozīmē pārstrādāt atkritumus tajā pašā vai kādā citā materiālā (piemēram, papīru papīrā, papīru kompostā). Reģenerācija ir pārstrāde un plus vēl enerģijas ražošana, piemēram, lietojot atkritumus kā kurināmo cementa krāsnīs.
Attiecībā uz pārstrādi pārskatītais tiesību akts salīdzinājumā ar 1994. gada direktīvu prasa ievērojami palielināt vispārējo mērķi, paaugstinot katras dalībvalsts minimālo mērķi 25% apmērā, lai līdz 2008. gada 31. decembrim tas sasniegtu 55% no kopējā izlietotā iepakojuma. Tas nosaka arī minimālos mērķus, saglabājot to pašu termiņu, arī konkrētiem šādos atkritumos sastopamiem materiāliem - 60% no stikla atkritumu kopējā svara, 60% papīram un kartonam, 50% metāliem, 22,5% plastmasai un 15% kokam. Turklāt dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai stimulētu iepakojumu un citu produktu ražošanu no materiāliem, kas iegūti, pārstrādājot izlietoto iepakojumu.
Attiecībā uz reģenerāciju jaunā direktīva atstāj nogrozītu 1994. gada direktīvā nosprausto minimālo mērķi. Tas nozīmē, ka līdz 2008. gada 31. decembrim katrai dalībvalstij būs jāreģenerē vismaz 60% no tās kopējā izlietotā iepakojuma svara.
Tomēr jaunajā tiesību aktā ir dota precīzāka "reģenerācijas" definīcija. Tagad tajā ir iekļauta izmantotā iepakojuma sadedzināšana atkritumu sadedzināšanas iekārtās, kurās ir iespējams ražot enerģiju, kas ir atkritumu sadedzināšanas blakusprodukts. Eiropas Kopienu Tiesa jau iepriekš bija izdevusi nolēmumu, ka atkritumu sadedzināšana nevar būt daļa no izlietoto iepakojumu direktīvā reģenerācijai nosprausto mērķu izpildes, bet tā ir jāuzskata vienkārši par atkritumu iznīcināšanu, pat ja šā procesa rezultātā iegūst enerģiju.
Lai novērstu iespēju dalībvalstīm apiet šos noteikumus, izvedot atkritumus uz valstīm ārpus ES teritorijas, kur vides aizsardzības standarti ir zemāki, Parlaments iekļāva tiesību aktā klauzulu, kas noteica, ka izlietoto iepakojumu, ko izved no ES, var būt daļa no mērķu izpildes tikai tādā gadījumā, ja eksportētājs var pierādīt, ka reģenerācijas vai pārstrādes procesā ir ievēroti ES tiesību aktos paredzētie nosacījumi.
Profilakse vai videi draudzīgāki iepakojuma ražotāji
Vēl Parlamentam izdevās panākt, ka pārskatītajā direktīvā par iepakojumu bija saglabāts arī uzsvars uz profilaksi, kas bija viens no 1994. gada tiesību akta pamatprincipiem, tā vietā, lai nospraustu jaunu pārstrādes mērķi, kā to sākotnēji bija plānojusi Komisija. Parlamenta pamudinājumu rezultātā ražotājiem būs jāuzņemas lielāka atbildība par to, kā samazināt saražotā iepakojuma nelabvēlīgo ietekmi uz vidi.
Turklāt Eiropas Parlamenta deputāti uzstāja, ka Komisijai līdz 2005. gada jūnijam jāsniedz ziņojums par šīs direktīvas ietekmi. Ziņojumā jābūt apskatītiem veidiem, kā padarīt izlietotā iepakojuma profilaksi vienkāršāku un iedarbīgāku, kā arī jādod salīdzinājums par otrreizējās izmantošanas un pārstrādes izmaksām un priekšrocībām.
Bet ko uzskata par iepakojumu?
Dažādas dalībvalstis ir atšķirīgi interpretējušas 1994. gada direktīvu, it īpaši attiecībā uz iepakojuma definīciju. Tāpēc pārskatītajā tiesību aktā ir precizēta atšķirība starp “iepakojumu” un to, kas nav iepakojums, tāpat ir doti piemēri. Konfekšu kastes un plēvi, kurā iepakoti kompaktdisku vāciņi uzskata par iepakojumu, toties instrumentu kastes, tējas paciņas, vaska kārtiņa ap sieru, desas apvalks un puķu podi, “kam jāpaliek kopā ar augu visā tā augšanas laikā”, nav iepakojums. Eiropas Parlamenta deputāti panāca, ka Komisijas apņēmās pārskatīt piemēru sarakstu, pievēršot lielāku uzmanību tādu produktu kā kompaktdisku un videokasešu, puķu podu, tualetes papīra ruļļu, uzlīmējamo etiķešu un ietinamā papīra klasifikācijai. Tas nākotnē viesīs lielāku skaidrību attiecīgajām rūpniecības nozarēm.
Izņēmumi
Jaunais tiesību akts garantē zināmu elastību attiecībā uz pārstrādes un reģenerācijas mērķu sasniegšanas termiņu, jo dažām dalībvalstīm ir grūtības sasniegt šos mērķus īsā laikā. Grieķijai ar tās daudzajām salām, Īrijai ar tās lauku un kalnainajām teritorijām un Portugālei, kur iepakojuma patēriņa līmenis ir ļoti zems, ir piešķirts pagarinājums reģenerācijas un pārstrādes mērķu sasniegšanai no 2008. gada līdz 2011. gada beigām.
Beidzot Parlamenta izdarītā spiediena rezultātā panāca vienošanos, ka jaunajām dalībvalstīm vajadzētu piešķirt pagarinājumu mērķu sasniegšanas termiņiem, balstoties uz to iesniegtajiem pieprasījumiem, proti Kiprai, Čehijas Republikai, Igaunijai, Lietuvai, Slovākijai un Slovēnijai līdz 2012. gadam, Maltai līdz 2013. gadam, Polijai līdz 2014. gadam un Latvijai līdz 2015. gadam.
|
