| Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu grēdas krājas visā Eiropā. Katrs patērētājs gadā rada apmēram 16 kilogramu šādu atkritumu, visā Eiropā gada laikā - sešus miljonus tonnu. Tā ir milzīga resursu izšķērdēšana. Turklāt šie atkritumi apdraud apkārtējo vidi - elektriskās un elektroniskās iekārtas satur ārkārtīgi toksiskus smagos metālus un organiskās piesārņotājvielas. Saskaņā ar jauno ES likumdošanu ražotājiem turpmāk būs jāmaksā par minēto atkritumu vākšanu un likvidēšanu.
Miljoniem nolietotu tosteru, datoru, plītiņu, radio un televīzijas aparātu rada atkritumu plūsmu Eiropas Savienībā neatkarīgi no tā, vai tos nogādā pilsētas izgāztuvē, aprok vai izmet atkritumu kastē, kad beidzies to īsais mūžs.
2002. gada decembrī Eiropas Parlaments pieņēma divas jaunas direktīvas, kuru mērķis ir risināt problēmas, ko rada arvien pieaugošais elektroatkritumu daudzums. Deputāti vēlējās stingrāku likumprojektu galvenokārt tāpēc, lai panāktu, ka elektropreču ražotāji maksā par pašu saražoto preču atkritumu apstrādi. Taču arī patērētājiem būs jāuzņemas jauni pienākumi.
Maksā ražotājs
Parlaments noteica, ka dalībvalstu pienākums ir gādāt, lai visi ražotāji maksātu par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu savākšanu, reģenerāciju un otrreizējo pārstrādi. Tas nozīmē, ka patērētāji, piemēram, varēs bez maksas atstāt savas vecās elektroierīces īpašos vākšanas punktos netālu no savas dzīvesvietas. Ražotājiem jāfinansē gan šādu vākšanas punktu izveide, gan atkritumu turpmākā reģenerācija un pārstrāde. Taču ražotājiem ir izvēles iespējas - vai nu individuāli pildīt noteiktās saistības, vai noslēgt līgumu ar jau pastāvošajiem atkritumu savācēju uzņēmumiem.
Pēc Parlamenta prasības to preču atkritumu savākšanu, kuras ir laistas pārdošanā trīsdesmit mēnešus pēc direktīvas stāšanās spēkā (tā saucamie "vēsturiskie atkritumi"), kopīgi finansēs visi tirgū esošie elektroražotāji. Tie veiks iemaksas proporcionāli savai tirgus daļai, kas noteikts atbilstoši katrai precei.
Pamestie atkritumi
Ja elektrisko preču ražotāji vai importētāji ir bankrotējuši vai nav sameklējami, neviens vairs nav tieši atbildīgs par to elektroatkritumiem. Deputāti bija īpaši norūpējušies par to, lai "pamesto atkritumu" savākšana un glabāšana nenotiktu uz sabiedrības vai citu rūpnieku rēķina. Lai no tā izvairītos, Parlaments ieteica nodrošināties ar ražotāju galvojumiem. Šis galvojums var būt gan otrreizējās pārstrādes apdrošināšana, bloķēts bankas konts vai dalība elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekošanas finansēšanas shēmās.
Parlaments parūpējās, lai ražotāji konstruējot īpaša veida preces, nevarētu apiet likumu par otrreizējo preču pārstrādi. Piemēram varam minēt tādus izstrādājumus ar "gudrām mikroshēmām" kā kasetnes printeriem, kuras nevar otrreiz pārstrādāt. Pēc deputātu uzstājīgas prasības tika ieviesta stingra likuma norma, kas paredz, ka visām iekārtām jābūt marķētām. Precīza norāde uz preces ražotāju ir sistēmas veiksmīgas darbošanās priekšnoteikums. Sākot ar 2006. gada jūliju, smago metālu un toksisko liesmu slapētāju lietošana iekārtās tiks pilnībā aizliegta.
Saistošs mērķis atkritumu savākšanā
Dalībvalstīm jānodrošina, lai līdz 2006. gada beigām no privātām mājsaimniecībām gadā uz vienu iedzīvotāju tiktu savākti vismaz četri kilogrami elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu. Tieši pateicoties Parlamenta spiedienam, šī nosacījuma izpilde ir obligāta, nevis brīvprātīga. 2008. gada beigās tiks noteikti jauni saistošie mērķi.
Patērētāju atbildība
Arī patērētājiem jāuzņemas sava daļa atbildības par precēm, kuras tie iegādājas. Turpmāk elektriskos un elektronikas izstrādājumus nedrīkstēs izmest kopā ar parastajiem sadzīves atkritumiem.
Dalībvalstīm jānoraugās, lai šie noteikumi tiktu ievēroti. Visiem to pārkāpējiem drīkstēs uzlikt soda naudu.
Visbeidzot jāatzīmē, ka gan rūpnieku, gan arī patērētāju interešu un vides aizsardzības organizācijas plaši atbalstīja Parlamenta veiksmīgās iniciatīvas. Tagad ražotājiem jāsedz savākšanas un otrreizējās pārstrādes izmaksas, kā arī jāsniedz galvojumi, lai risinātu "pamesto atkritumu" problēmu.
|
