Imigrācijas politika

Šajā faktu lapā ir izskaidrota ES imigrācijas politika un tās mērķis izveidot uz nākotni vērstu, visaptverošu, līdzsvarotu un solidaritātē balstītu pieeju gan atbilstīgas, gan neatbilstīgas imigrācijas pārvaldībai. Ir izklāstītas politikas prioritātes un svarīgākās stratēģiskās un likumdošanas norises, kas saistītas ar migrāciju, patvērumu, imigrāciju un integrāciju. Noslēgumā ir ieskicēta Eiropas Parlamenta loma šīs jomas tiesību aktu izstrādē.

Juridiskais pamats

  • ES kopējā imigrācijas politika ir definēta Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 79. un 80. pantā. LESD 80. pantā ir noteikts, ka uz imigrācijas politikas īstenošanu attiecas solidaritātes princips un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā.
  • ES kompetence imigrācijas politikas jomā

    Jēdziens “kompetence” nozīmē Līgumos noteiktās Eiropas Savienības pilnvaras rīkoties konkrētās politikas jomās.

    Atbilstīga imigrācija: ES ir pilnvarota izvirzīt nosacījumus, saskaņā ar kuriem trešās valsts valstspiederīgais drīkst ieceļot un uzturēties kādā dalībvalstī, tostarp ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. Dalībvalstis patur tiesības noteikt kvotas, lai no trešām valstīm uzņemtu personas, kuras meklē darbu.

    Integrācija: ES var nodrošināt stimulus un atbalstīt pasākumus, ko dalībvalstis veic, lai sekmētu tādu trešo valstu valstspiederīgo integrāciju, kuri dalībvalstī uzturas legāli. Tomēr ES tiesību aktos valstu tiesību aktu un noteikumu saskaņošana nav paredzēta.

    Cīņa pret neatbilstīgu imigrāciju: ES ir pienākums novērst un samazināt neatbilstīgu imigrāciju, jo īpaši ar efektīvas atgriešanas politikas pasākumiem, stingri ievērojot pamattiesības.

    Atpakaļuzņemšanas nolīgumi: ES ir pilnvarota panākt vienošanās ar trešām valstīm par to trešo valstu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu viņu izcelsmes valstī, kuri neatbilst vai vairs neatbilst nosacījumiem, lai ieceļotu, uzturētos vai pastāvīgi dzīvotu kādā no dalībvalstīm.

    Kopš 2009. gadā stājās spēkā Lisabonas līgums, Eiropas Savienības Tiesai ir pilnīga jurisdikcija imigrācijas un patvēruma jomā.

    ES imigrācijas politikas mērķi

    ES mērķis ir izstrādāt līdzsvarotu pieeju, lai pārvaldītu atbilstīgo imigrāciju un apkarotu neatbilstīgo imigrāciju. Pareiza migrācijas plūsmu pārvaldība ietver:

    • taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri legāli uzturas dalībvalstīs;
    • labākus pasākumus neatbilstīgas imigrācijas, tostarp cilvēku tirdzniecības un kontrabandas, apkarošanai;
    • un ciešākas sadarbības veicināšanu ar trešām valstīm visās jomās.
    • ES cenšas izveidot atbilstīgajiem imigrantiem vienotu tiesību un pienākumu līmeni, kas būtu līdzvērtīgs ES pilsoņu tiesību un pienākumu līmenim.

      Politikas izstrāde

      A. ES imigrācijas politikas stratēģijas un prioritātes

      Eiropadome 2024. gada 19. decembrī apstiprināja likumdošanas un operatīvās plānošanas stratēģiskās pamatnostādnes brīvības, drošības un tiesiskuma telpā 2024.–2029. gadam, ar tām aizstājot stratēģiskās pamatnostādnes 2014.–2020. gadam. Jaunajās pamatnostādnēs ir uzsvērts, cik svarīgi ir stratēģiski izmantot ES vīzu politiku, novērst ES vīzu režīma ļaunprātīgu izmantošanu, veidot jaunas partnerības ar izcelsmes un tranzīta valstīm, apkarot organizēto noziedzību un apsvērt visus ES krimināltiesību un civiltiesību aspektus.

      2026. gada janvārī Komisija pirmo reizi vēsturē pieņēma ES vīzu stratēģiju, lai stratēģiskāk pievērstos vīzu politikai. Stratēģijas mērķis ir stiprināt drošības pārbaudes, atvieglot vīzu pieejamību personām, kas sniedz ieguldījumu ES ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē, un ar inovācijas palīdzību padarīt vīzu politiku viedāku.

      1. Jaunais Migrācijas un patvēruma pakts

      2020. gada septembrī Komisija publicēja priekšlikumu jaunam Migrācijas un patvēruma paktam. Pēc vairākus gadus ilgām sarunām 2024. gada maijā jaunais pakts tika pieņemts. Tas uzskatāms par vienu no nozīmīgākajām ES migrācijas politikas reformām. Tā mērķis ir patvēruma procedūru integrēt vispārējā migrācijas pārvaldībā, sasaistot to ar iepriekšēju skrīningu un atgriešanu, vienlaikus aptverot arī ārējo robežu pārvaldību, intensīvāku prognozēšanu, gatavību krīzēm un reaģēšanu krīzes situācijās, izmantojot solidaritātes mehānismu, kā arī ārējās attiecības ar galvenajām izcelsmes un tranzīta valstīm ārpus ES (4.2.2).

      Tiesību akti, ko Parlaments un Padome pieņēma 2024. gadā kā daļu no pakta, ir šādi:

      • Patvēruma un migrācijas pārvaldības regula;
      • Patvēruma procedūras regula un Atgriešanas robežprocedūras regula;
      • Krīzes un nepārvaramas varas situāciju regula;
      • Eurodac izveides regula (Eurodac ir ES biometriskā datubāze patvēruma un migrācijas pārvaldībai);
      • jaunā Skrīninga regula;
      • Kvalifikācijas regula, ar ko aizstāta 2011. gada Kvalifikācijas direktīva;
      • pārskatītā Uzņemšanas nosacījumu direktīva;
      • Savienības pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas sistēmas regula.
      • Lai nodrošinātu efektivitāti, jaunais pakts ievieš saskaņotus patvēruma standartus, skaidrus noteikumus pieteikumu apstrādei un aizsardzības pasākumus pret ļaunprātīgu izmantošanu. Jaunais solidaritātes satvars ļauj dalībvalstīm atbalstīt citai citu. Dalībvalstis katru gadu apņemas īstenot solidaritātes ciklu, kura ietvaros tās izveido solidaritātes pasākumu kopumu (pārcelšana, finansiālie ieguldījumi vai operatīvā palīdzība), lai atbalstītu dalībvalstis, kuras saskaras ar īpašu migrācijas spiedienu. Šādu solidaritātes pasākumu kopumu paredzēts veidot katru gadu, Padomei pieņemot attiecīgu īstenošanas aktu. Padome 2025. gada beigās vienojās par pirmo solidaritātes pasākumu kopumu, kas sāks darboties 2026. gada vidū, tā noslēdzoties pašam pirmajam solidaritātes ciklam.

        No 2026. gada vidus sāks piemērot arī jaunos pakta noteikumus, izņemot Savienības Pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas sistēmas regulu, kura jau tiek piemērota.

        Viens no Migrācijas un patvēruma pakta galvenajiem rezultātiem ir Komisijas 2025. gada novembrī publicētais pirmais Eiropas ikgadējais ziņojums par patvērumu un migrāciju. 2026. gada janvārī Komisija nāca klajā ar pirmo Eiropas patvēruma un migrācijas pārvaldības stratēģiju. Stratēģijā aplūkoti tālākais ceļš pēc Migrācijas un patvēruma pakta ieviešanas 2026. gada vidū, proti:

        • nelikumīgas migrācijas novēršana un noziedzīgu kontrabandas tīklu darbības apturēšana;
        • aizsardzības sniegšana cilvēkiem, kuri bēg no kara un vajāšanas, vienlaikus novēršot ļaunprātīgu patvēruma sistēmas izmantošanu;
        • talantu piesaiste Eiropas Savienībai, lai palielinātu ES ekonomikas konkurētspēju.
        • B. Citas likumdošanas norises

          Kopš 2008. gada ir pieņemti nozīmīgi tiesību akti imigrācijas jomā.

          1. Atbilstīga imigrācija

          Ņemot vērā grūtības, kas savulaik radās saistībā ar vispārēja noteikuma pieņemšanu attiecībā uz visu darbaspēka imigrāciju ES, pašreizējā pieeja paredz pieņemt nozaru tiesību aktus, kurus piemēros noteiktām migrantu kategorijām, lai ES līmenī izveidotu atbilstīgas imigrācijas politiku.

          Ar sākotnējo 2009. gada direktīvu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos tika ieviesta tā dēvētā “ES zilā karte” – paātrināta procedūra īpašas uzturēšanās un darba atļaujas izdošanai, paredzot pievilcīgākus nosacījumus trešo valstu darbaspēkam, lai varētu dalībvalstīs piesaistīt augsti kvalificētus darbiniekus. Sākotnējie 2009. gada noteikumi ir tikuši pārskatīti divas reizes, pēdējo reizi 2021. gadā. 2021. gadā pieņemtā ES zilās kartes direktīva paredz elastīgākus uzņemšanas kritērijus (pietiek ar derīgu darba līgumu vai saistošu sešu mēnešu darba piedāvājumu), vienlaikus pazeminot robežvērtību minimālajam atalgojumam, kas pieteikuma iesniedzējiem jāsaņem, lai varētu pretendēt uz zilo karti, un atvieglojot zilās kartes turētājiem ceļošanu starp ES valstīm un atkalapvienošanos ar ģimenēm.

          2011. gada Vienotās atļaujas direktīvā ir noteikta vienota, vienkāršota procedūra trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iesniedz uzturēšanās un darba atļaujas pieteikumu kādā ES dalībvalstī, kā arī nosaka vienotu tiesību kopumu, kāds jāgarantē atbilstīgiem imigrantiem. Komisijas 2019. gada martā pieņemtajā ziņojumā par vienotās pieteikšanās procedūras īstenošanu konstatēts, ka tas, ka trešo valstu valstspiederīgajiem trūkst informācijas par viņu tiesībām, kavē direktīvas mērķa īstenošanu, proti, veicināt viņu integrāciju un diskriminācijas novēršanu. Komisija 2022. gada aprīlī ierosināja pārskatīt direktīvu, lai vienkāršotu un precizētu tās darbības jomu. Parlaments un Padome 2023. gada decembrī panāca politisku vienošanos. Jaunā Vienotās atļaujas direktīva, ko pieņēma 2024. gadā, racionalizē vienotas darba un uzturēšanās atļaujas saņemšanas procedūru gan pieteikuma iesniedzējiem, gan darba devējiem un ievieš jaunus pasākumus, kuru mērķis ir nostiprināt aizsardzību pret ekspluatāciju darbiniekiem no trešām valstīm.

          Direktīva par sezonas nodarbinātības nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem tika pieņemta 2014. gada februārī. Migrējošie sezonālie darbinieki var likumīgi un uz laiku uzturēties ES ne ilgāk par pieciem līdz deviņiem mēnešiem (atkarībā no dalībvalsts), lai veiktu sezonālu vai ar noteiktu periodu gadā saistītu darbu, vienlaikus saglabājot savu pamata dzīvesvietu ārpus ES. Šajā direktīvā ir arī precizētas migrējošiem darba ņēmējiem piešķirtās tiesības. 2020. gada jūlijā Komisija izdeva pamatnostādnes par sezonas darbiniekiem saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu.

          Direktīva par pārcelšanu uzņēmuma ietvaros, ar ko paredz ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus trešo valstu valstspiederīgajiem, tika pieņemta 2014. gada 15. maijā. Šī direktīva atvieglo uzņēmumiem un starptautiskām korporācijām iespēju uz laiku pārcelt vadītājus, speciālistus un praktikantus uz savām filiālēm vai meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā.

          Direktīva, ar kuru paredz ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus pētniecības, studiju un mācību nolūkos, tika pieņemta 2016. gada maijā. Ar to tika aizstāti iepriekšējie instrumenti, kas attiecās uz studentiem un pētniekiem, paplašinot to darbības jomu, lai iekļautu arī brīvprātīgo darbu, skolēnu apmaiņas programmas, izglītības projektus un viesaukles darbu, un vienkāršota to piemērošana.

          To trešo valstu valstspiederīgo statusu, kuri ir ES pastāvīgie iedzīvotāji, joprojām reglamentē Padomes Pastāvīgo iedzīvotāju direktīva, kas tika grozīta 2011. gadā, lai paplašinātu direktīvas darbības jomu, attiecinot to arī uz bēgļiem un citiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem. 2019. gada martā klajā nākušajā ziņojumā par minētās direktīvas īstenošanu tika konstatēts, ka tā vietā, lai aktīvi veicinātu Eiropas pastāvīgā iedzīvotāja statusu, dalībvalstis galvenokārt izsniedz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas konkrētajā valstī un tikai nedaudzi trešo valstu valstspiederīgie izmanto tiesības pārcelties uz citu dalībvalsti, Komisija 2022. gada aprīlī ierosināja Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas pārstrādātu versiju, tiecoties izveidot īstenu ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu, jo īpaši stiprinot pastāvīgo iedzīvotāju tiesības pārcelties uz citām dalībvalstīm un strādāt tajās. 2023. gada 30. novembrī Parlaments un Padome sāka starpiestāžu sarunas par šo priekšlikumu, un tās joprojām turpinās.

          Komisija 2023. gada 15. novembrī ierosināja Prasmju un talantu mobilitātes likumprojektu paketi, kas ietvēra arī priekšlikumu par ES Talantu fonda izveidi. Minētais ES Talantu fonds veicinās likumīgu migrāciju, nodrošinot darba meklētājiem trešās valstīs tiešsaistes platformu, kas izmantojama, lai pieteiktos darbam ES. Regulu par ES Talantu fonda izveidi Parlaments un Padome pieņēma 2026. gada martā.

          2. Integrācija

          2003. gada 22. septembra Padomes Direktīvā par ģimenes atkalapvienošanos ir paredzēti noteikumi par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, kas pārsniedz Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. 2008. gada ziņojumā par direktīvas īstenošanu tika secināts, ka dalībvalstīs šī direktīva nav pilnībā un pareizi piemērota. Tādēļ Komisija 2014. gada aprīlī publicēja paziņojumu ar dalībvalstīm adresētiem norādījumiem par to, kā piemērojamas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos. Otrajā īstenošanas ziņojumā, kas nāca klajā 2019. gada martā, tika secināts, ka direktīvas īstenošana kopš 2008. gada ir uzlabojusies. Tas daļēji bija saistīts ar Komisijas uzsāktajām pienākumu neizpildes procedūrām, 2014. gada vadlīnijām un vairākiem Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem.

          ES kompetence integrācijas jomā ir ierobežota. Komisija 2011. gada jūlijā pieņēma paziņojumu “Eiropas programma trešo valstu pilsoņu integrācijai”. 2020. gada novembrī Komisija nāca klajā ar rīcības plānu par integrāciju un iekļaušanu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam, nosakot politikas satvaru un konkrētas iniciatīvas, lai palīdzētu dalībvalstīm integrēt ES teritorijā likumīgi dzīvojošos 34 miljonus trešo valstu valstspiederīgo, pievēršoties izglītības, nodarbinātības, veselības aprūpes un mājokļa aspektiem. Plānā apvienoti uzraudzības pasākumi un jaunu digitālo rīku izmantošana, kā arī centieni veicināt migrantu līdzdalību sabiedrībā, palielināt ES finansējuma saņemšanas iespējas un veidot daudzpusējas ieinteresēto personu partnerības dažādos pārvaldības līmeņos. Spēkā esošie instrumenti ir Eiropas Migrācijas forums, Eiropas Komisijas tīmekļa vietne integrācijas jautājumos, Eiropas Integrācijas tīkls un Komisijas ekspertu grupa migrantu viedokļu jautājumos migrācijas, patvēruma un integrācijas jomā, kura pirmo reizi sanāca kopā 2020. gada novembrī un kopš tā laika organizē regulāras sanāksmes.

          Daudzgadu finanšu shēmā laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam valstu integrācijas politikas atbalstam ir paredzēti specializēti finansēšanas instrumenti, kas balstīti uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu un Eiropas Sociālo fondu (ESF+).

          3. Neatbilstīga imigrācija

          Savienība ir pieņēmusi nozīmīgus tiesību aktus cīņai pret neatbilstīgu imigrāciju.

          • Tā dēvētā “Atbalstītāju pakete” ietver Padomes 2002. gada direktīvu, kurā definēts neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanas noziegums, un Padomes 2002. gada Pamatlēmumu, ar ko nosaka kriminālsodus par šādu rīcību. Šo tiesību aktu paketi papildina Padomes 2004. gada direktīva par uzturēšanās atļauju izsniegšanu personām, kuras ir cilvēku tirdzniecības vai kontrabandas upuri un sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (attiecībā uz cilvēku tirdzniecību sk. arī 4.2.6).
          • Problēmas un bažas saistībā ar to, kā tiek piemērots ES regulējums migrantu kontrabandas apkarošanai, deva pamatu centieniem pārskatīt šo regulējumu. Komisija 2021. septembrī pieņēma ES rīcības plānu migrantu kontrabandas apkarošanai 2021.–2025. gadam. 2023. gada novembrī Komisija iesniedza priekšlikumu noteikumiem par neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās Savienībā atbalstīšanas novēršanu un apkarošanu. Priekšlikumā ir iekļauta skaidrāka kontrabandas nodarījuma definīcija, kā arī saskaņoti paredzētie sodi. Patlaban šo priekšlikumu izskata Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja. 2023. gada novembrī Komisija iesniedza arī priekšlikumu, uz kuru balstoties, Parlaments un Padome 2025. gadā pieņēma regulu par policijas sadarbības uzlabošanu migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai. Tās mērķis ir pastiprināt Eiropola pilnvaras šādu noziegumu novēršanā un apkarošanā.
          • 2008. gada Atgriešanas direktīvā ir noteikti kopīgi ES standarti un procedūras attiecībā uz tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri Savienībā uzturas nelikumīgi. 2016. gadā Parlaments un Padome pieņēma regulu par Eiropas ceļošanas dokumentu tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri Savienībā uzturas nelikumīgi. Turklāt pilnveidotā un nostiprinātā Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex) arvien vairāk palīdz dalībvalstīm ar atgriešanu saistītajās darbībās.
          • 2018. gada septembrī Komisija ierosināja pārskatīt Atgriešanas direktīvu, lai paātrinātu procedūras. Parlaments, veicot ietekmes novērtējumu attiecībā uz priekšlikumu par Atgriešanas direktīvas pārskatīšanu, konstatēja, ka priekšlikums radīs ievērojamas izmaksas dalībvalstīm, jo tiks pastiprināti izmantota apcietināšana. Nebija skaidru pierādījumu tam, ka priekšlikums veicinās efektīvāku atgriešanu, toties pastāvēja iespējamība, ka tas varētu izraisīt neatbilstīgo migrantu pamattiesību pārkāpumus. Parlamenta 2020. gada 17. decembra rezolūcijā par Atgriešanas direktīvas īstenošanu tika uzsvērts, ka ES atgriešanas politikas efektivitāte ir jāvērtē ne tikai pēc atgriešanas rādītājiem, bet arī jāņem vērā pamattiesību un procesuālo garantiju ievērošana.
          • Reaģējot uz Parlamenta ziņojumu par ierosināto Atgriešanas direktīvas pārskatīšanu, Komisija priekšlikumu atsauca un 2025. gada martā aizstāja to ar priekšlikumu regulai par atgriešanu. Šīs regulas iesniegšana iezīmē sākumu jaunajai Eiropas pieejai atgriešanas jautājumam, kā izklāstīts dokumentā “Politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai 2024.–2029. gadam”. Ar jauno regulu tiek ierosināts Eiropas atgriešanas rīkojums, kas saskaņo atgriešanas lēmumus visās ES dalībvalstīs, nodrošinot, ka rīkojums atstāt vienu valsti attiecas uz visu ES teritoriju. Sarunas par Atgriešanas regulas priekšlikumu joprojām turpinās. Migrācijas un patvēruma pakts vērsts uz operatīvāku atbalstu dalībvalstīm un Frontex aģentūrai kā ES atgriešanas politikas operatīvajam elementam, kā arī paredz atgriešanas koordinatora iecelšanu, ko atbalstīs jauns augsta līmeņa atgriešanas tīkls.
          • 2025. gada maijā Komisija nāca klajā arī ar priekšlikumu regulai par “drošas trešās valsts” koncepcijas piemērošanu. Priekšlikums paredzēts šīs koncepcijas piemērošanas veicināšanai, lai paātrinātu patvēruma procedūras un mazinātu slogu patvēruma sistēmām, vienlaikus saglabājot pieteikumu iesniedzēju juridiskās garantijas un nodrošinot pamattiesību ievērošanu. Saskaņā ar to Komisija 2025. gada aprīlī nāca klajā ar priekšlikumu regulai par drošu izcelsmes valstu saraksta izveidi ES līmenī. Abas minētās regulas Parlaments un Padome pieņēma 2026. gada februārī.
          • Direktīvā par sankcijām pret darba devējiem ir precizētas sankcijas un pasākumi, kas dalībvalstīm jāpiemēro pret darba devējiem, kuri nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi. Pirmais ziņojums par šīs direktīvas īstenošanu tika iesniegts 2014. gada 22. maijā. Pēc attiecīgā nodoma izklāstīšanas Migrācijas un patvēruma paktā Komisija 2021. gada septembrī pieņēma paziņojumu par Darba devējiem piemērojamo sankciju direktīvas piemērošanu, lai stiprinātu īstenošanu, vienlaikus aizsargājot neatbilstīgo migrantu tiesības.
          • Kopš 2001. gada dalībvalstis ir savstarpēji atzinušas savus attiecīgos izraidīšanas lēmumus (Direktīva 2001/40/EK), saskaņā ar kuriem tiek ievērots un izpildīts vienas dalībvalsts lēmums izraidīt trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas citā dalībvalstī.
          • Līdztekus Savienība ir noslēgusi 18 atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar izcelsmes un tranzīta valstīm, lai atgrieztu neatbilstīgus migrantus, un sadarbojas ar šīm valstīm cīņā pret cilvēku tirdzniecību. Šajos nolīgumos ir paredzēts, ka to īstenošanu uzrauga apvienotās atpakaļuzņemšanas komitejas. Tie ir saistīti arī ar vīzu režīma atvieglošanas nolīgumiem, kuru mērķis ir sniegt vajadzīgo stimulu sarunām par atpakaļuzņemšanu attiecīgajā trešajā valstī, nepalielinot neatbilstīgu migrāciju.

            Atzīstot, ka atgriešanas efektīvai īstenošanai ir vajadzīga ciešāka sadarbība ar trešām valstīm, Komisija 2016. gadā ieviesa partnerības satvaru migrācijas jomā, kā rezultātā tajā pašā gadā tika izveidotas pirmās migrācijas partnerības ar Etiopiju, Mali, Nigēru, Nigēriju un Senegālu. Šīs partnerības atspoguļo mērķi noslēgt elastīgus nolīgumus un pielāgot stimulus, lai uzlabotu sadarbību atgriešanas jomā, vienlaikus risinot arī plašākas migrācijas problēmas. Komisija ir arī noslēgusi neformālas vienošanās par atgriešanu un atpakaļuzņemšanu, un šajā sakarībā Parlaments 2021. gadā rezolūcijā par cilvēktiesību aizsardzību un ES ārējās migrācijas politiku pauda kritiku par to, ka tās neietilpst Parlamenta kontroles tvērumā, un izvirzīja jautājumus par pārskatatbildību un pārredzamību. Tikmēr dalībvalstis turpina izmantot divpusējus nolīgumus, lai sasniegtu savus mērķus atgriešanas jomā.

            Komisija ir ierosinājusi ES rīcības plānus attiecībā uz Vidusjūras centrālo daļu (2022. gada novembrī), Rietumbalkānu maršrutu (2022. gada decembrī), Vidusjūras rietumu daļas un Atlantijas okeāna maršrutiem (2023. gada jūnijā) un Vidusjūras austrumu daļas maršrutu (2023. gada oktobrī). 2025. gada 16. oktobrī Komisija ierosināja jaunu Vidusjūras paktu ar trešo pīlāru drošības, sagatavotības un migrācijas pārvaldības jomā.

            Eiropas Parlamenta loma

            Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gadā Eiropas Parlaments ir aktīvi iesaistījies jaunu tiesību aktu pieņemšanā imigrācijas jautājumos. Tagad gan neatbilstīgas, gan atbilstīgas imigrācijas politikas jautājumiem piemēro parasto likumdošanas procedūru, un līdz ar to Eiropas Parlaments ir kļuvis par vienu no likumdevējiem, kuram ir līdzvērtīgas pilnvaras ar Padomi. Tomēr jānorāda, ka pagaidu pasākumus pēkšņa trešo valstu valstspiederīgo pieplūduma gadījumā var pieņemt vienīgi Padome pēc apspriešanās ar Parlamentu (LESD 78. panta 3. punkts).

            Parlaments ir arī pēc savas iniciatīvas pieņēmis vairākas rezolūcijas par migrāciju. To vidū jāmin: