Publiskais iepirkums
Šajā faktu lapā ir izskaidroti ES noteikumi par publisko iepirkumu, t. i., procesu, ar kura starpniecību publiskā sektora iestādes, piemēram, valdības departamenti vai pašvaldību iestādes, dod uzdevumu veikt darbus, kā arī pērk preces vai pakalpojumus no uzņēmumiem. Tajā ir izklāstīts tiesiskais regulējums, galvenās procedūras un nesenās politikas reformas, tostarp pasākumi digitalizācijas, ilgtspējas un starptautiskā iepirkuma jomā. Turklāt tajā uzsvērta Eiropas Parlamenta loma ES publiskā iepirkuma regulējuma veidošanā un pārskatīšanā.
Juridiskais pamats
Līgumā par Eiropas Savienības darbību 26. un 114. pants nodrošina juridisko pamatu vienotajam tirgum un paredz kopīgus ES noteikumus, kas vajadzīgi tā darbībai, tostarp publiskā iepirkuma jomā, 34., 56., 57. un 62. pants nodrošina, ka publiskie līgumi ir atvērti pārrobežu konkurencei preču un pakalpojumu jomā, bet 53. panta 1. punkts nodrošina juridisko pamatu to valsts noteikumu koordinēšanai, kuri ietekmē piekļuvi saimnieciskajai darbībai.
Publiskā iepirkuma noteikumu mērķi
ES publiskā iepirkuma noteikumu mērķis ir nodrošināt, ka publiskā iepirkuma līgumi (t. i., līgumi, ko publiskā sektora iestādes piešķir uzņēmumiem būvdarbu, produktu vai pakalpojumu nodrošināšanai) visā ES atvērtajā vienotajā tirgū tiek piešķirti taisnīgi un lietderīgi.
Galvenie mērķi ir šādi:
- nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi un pārredzamību publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā;
- atvērt valstu iepirkuma tirgus konkurencei visā ES;
- palīdzēt publiskā sektora iestādēm nodrošināt vislabāko publisko līdzekļu atdevi;
- samazināt krāpšanas un korupcijas riskus;
- atbalstīt plašākus politikas mērķus, piemēram, inovāciju, digitalizāciju un ilgtspēju.
- Publiskā iepirkuma direktīva;
- Komunālo pakalpojumu direktīva par iepirkumu ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs;
- Koncesiju direktīva, ar kuru nosaka tiesisko regulējumu koncesiju piešķiršanai, nodrošinot, ka visiem uzņēmumiem ES ir efektīva un nediskriminējoša piekļuve ES tirgum. Tā sniedz lielāku juridisko noteiktību par piemērojamajiem tiesību aktu noteikumiem. Koncesijas ir līgumi, ko publiskā sektora iestāde piešķir vienam vai vairākiem uzņēmumiem, lai tie veiktu darbus vai piegādātu pakalpojumus. Viens no piemēriem šādiem līgumiem ir automaģistrāļu uzturēšana un kopšana. Uzņēmums, kuram ir piešķirta koncesija, saņem atlīdzību galvenokārt tāpēc, ka tam ir atļauts veikt darbus vai sniegt pakalpojumu.
- Ja tiek piemērota „atklātā procedūra”, piedāvājumu var iesniegt jebkurš ieinteresētais uzņēmums.
- Ja tiek izmantota „slēgtā procedūra”, piedalīties var tikai uzaicināti kandidāti.
- „Konkursa procedūrā ar sarunām” ļauj piedalīties jebkuram uzņēmumam, bet piedāvājumus var iesniegt tikai tie, kas uzaicināti pēc novērtējuma.
- „Konkursa dialogs” ir paredzēts situācijās, kad publiskās iestādes, kas izsludinājušas uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus, nevar precizēt savas vajadzības. Dialogā piedalās tikai uzaicinātie kandidāti. Līgumi tiek piešķirti, pamatojoties vienīgi uz labāko cenas un kvalitātes attiecību.
- „Inovācijas partnerības” procedūra attiecas uz inovatīviem risinājumiem, kas vēl nav pieejami tirgū. Iestāde sadarbojas ar vienu vai vairākām pētniecības un izstrādes vienībām, lai pieteikumu iesniegšanas procedūras gaitā vienotos par jaunu risinājumu.
- rezolūciju par jaunākajām norisēm saistībā ar publisko iepirkumu (2010. gada 18. maijs);
- rezolūciju par publiskā sektora tirgu vienlīdzīgu pieejamību ES un trešās valstīs (2011. gada 12. maijs);
- rezolūcija par publiskā iepirkuma modernizāciju (2011. gada 25. oktobris).
Publiskais iepirkums veido aptuveni 14 % no ES IKP, un tas ir īpaši svarīgs tādās nozarēs kā būvniecība, enerģētika un telekomunikācijas. Tāpēc tas ir būtisks ekonomikas izaugsmes, darbvietu radīšanas un inovācijas virzītājspēks ES vienotajā tirgū. Iepirkuma atvēršana konkurencei vienotajā tirgū palīdz publiskā sektora iestādēm iegādāties nepieciešamo par labāku cenas un vērtības attiecību un vienlaikus atbalsta ES uzņēmumu konkurētspēju un veicina pārredzamas un efektīvas piešķiršanas procedūras.
Sākotnējie tiesību akti par publisko iepirkumu
Eiropas Kopiena pieņēma tiesību aktus, kuru mērķis bija panākt dalībvalstu tiesību normu saskaņošanu, nosakot pienākumus par konkursa uzaicinājumu paziņošanu un objektīviem kritērijiem, ko piemēro iesniegto piedāvājumu izskatīšanā. Sākot ar pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, tika pieņemti vairāki tiesību akti par publisko iepirkumu, bet vēlāk Kopiena nolēma vienkāršot un koordinēt tiesību aktus šajā jomā, pieņemot direktīvu par būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām (Direktīva 2004/18/EK) un direktīvu par iepirkuma procedūrām ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (Direktīva 2004/17/EK). Dažus gadus vēlāk tika pieņemta direktīva, kuru ar tika ieviesti īpaši noteikumi publiskajam iepirkumam aizsardzības nozarē (Direktīva 2009/81/EK) ar mērķi atvieglot piekļuvi citu dalībvalstu aizsardzības nozares tirgiem.
Publiskā iepirkuma reforma
Parlaments un Padome 2014. gadā pieņēma jaunu publiskā iepirkuma tiesību aktu kopumu, kas ietver trīs direktīvas:
Komisija 2012. gadā ierosināja regulu par starptautisko publiskā iepirkuma politiku. Tās mērķis bija precizēt noteikumus, kas reglamentē piekļuvi ES vienotajam tirgum publiskā iepirkuma jomā, un procedūras uzņēmumiem, precēm un pakalpojumiem no valstīm ārpus ES. Tās mērķis bija arī stiprināt ES pozīciju sarunās par ES uzņēmumu, preču un pakalpojumu piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem. Tā kā sarunas ar rezultātiem nevainagojās, Komisija 2016. gadā iesniedza jaunu priekšlikumu. Parlaments un Padome parakstīja Starptautiskā iepirkuma aktu (IPI) 2022. gada 23. jūnijā. IPI mērķis ir veicināt iepirkuma tirgu atvēršanu pasaules mērogā.
Turklāt 2023. gada 12. jūlijā stājās spēkā Ārvalstu subsīdiju regula (Regula (ES) 2022/2560), kas ļāva Komisijai novērst izkropļojumus un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmumiem, kuri darbojas vienotajā tirgū. Šie jaunie noteikumi nodrošina, ka ārvalstu subsīdiju jautājumus Komisija var risināt atsevišķās publiskā iepirkuma procedūrās, pieprasot ES publiskajiem iepircējiem izslēgt no publiskā iepirkuma procedūrām uzņēmumiem, kas ir saņēmuši kropļojošas ārvalstu subsīdijas.
Komisija 2012. gada aprīlī pieņēma e–iepirkuma stratēģiju nolūkā panākt, ka e–iepirkums tiek pilnībā ieviests 2016. gada vidū. Eiropas Parlaments un Padome 2014. gada 16. aprīlī pieņēma direktīvu par elektroniskajiem rēķiniem publiskā iepirkuma procedūrās.
Komisija 2017. gada 3. oktobrī publicēja paziņojumus: “Kā Eiropas interesēs panākt labāku iepirkuma darbību Eiropā” un “Lielo infrastruktūras projektu iepirkuma aspektu brīvprātīga priekšvērtēšana – palīgs ieguldītājiem”. Lai vēl vairāk uzlabotu Eiropas publisko iepirkumu (publiskā iepirkuma stratēģijas tiesību aktu kopumu), tā publicēja arī ieteikumu par publiskā iepirkuma profesionalizāciju.
Toreizējā Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāte Urzula fon der Leiena politikas pamatnostādnēs nākamajai Eiropas Komisijai 2024.–2029. gadam paziņoja par publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanu, lai noteiktās stratēģiskās nozarēs publiskajā iepirkumā, dotu priekšroku Eiropas produktiem, palīdzētu nodrošināt ES pievienoto vērtību, vitāli svarīgu tehnoloģiju, produktu un pakalpojumu piegādes drošību, kā arī modernizētu un vienkāršotu publiskā iepirkuma noteikumus. Komisija 2024. gada 13. decembrī sāka trīs galveno publiskā iepirkuma direktīvu (Publiskā iepirkuma direktīvas, Komunālo pakalpojumu direktīvas un Koncesiju direktīvas) izvērtēšanu. Mērķis bija novērtēt to sniegumu un ietekmi visā ES, to, vai tās joprojām ir aktuālas un sasniedz tām paredzētos mērķus ar minimālām izmaksām un vai tās ir piemērotas pašreizējo problēmu risināšanai.
Publiskā iepirkuma procedūra
Procedūrām jāatbilst ES tiesību principiem, tostarp preču brīvai apritei, brīvībai iedibināt uzņēmumus un pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Tādi principi kā vienlīdzīga attieksme, diskriminācijas novēršana un pārredzamība ir būtiski, un ir jāsaglabā konkurence, konfidencialitāte un efektivitāte.
A. Procedūras veidi
Uzaicinājumi iesniegt piedāvājumus atbilst dažādiem procedūru veidiem, pamatojoties uz robežvērtību sistēmu. Direktīvās ir uzsvērtas metodes katra publiskā pasūtījuma paredzamās vērtības aprēķināšanai un izmantojamajām procedūrām.
Īpašos gadījumos līgumu slēgšanas tiesības var piešķirt bez iepriekšējas publicēšanas.
B. Līguma piešķiršanas kritēriji
Līgumslēdzējām iestādēm ir pienākums piešķirt publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, pamatojoties uz „saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma” kritēriju, kas tika ieviests ar publiskā iepirkuma noteikumu reformu. Tā vietā, lai izvēlētos tikai zemāko cenu, ar saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu uzsvars pārbīdās uz vislabāko cenas un vērtības attiecību, ņemot vērā kvalitātes, vides un sociālos faktorus, aprites cikla izmaksas un inovāciju.
C. Noteikumi par publiskošanu un pārredzamību
Visos publiskā iepirkuma procedūru posmos ir jānodrošina vajadzīgā pārredzamība. To panāk, publiskojot iepirkuma procedūru būtiskos elementus un informāciju par kandidātiem un pretendentiem, kā arī nodrošinot pietiekamu dokumentāciju par procedūras posmiem.
D. Tiesiskās aizsardzības līdzekļi līgumu laušanas gadījumā
2007. gada Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīva nodrošina efektīvu pārskatīšanas sistēmu attiecībā uz publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumiem. Ar to ievieš „nogaidīšanas” periodu, kas pēc lēmuma par līgumu dod pretendentiem vismaz 10 dienas lēmuma apstrīdēšanai, pirms iestādes paraksta līgumu. Šis laikposms ļauj apstrīdēt lēmumu.
E. Citi publiskā iepirkuma aspekti
Jaunajos noteikumos, kas ieviesti 2014. gadā, ir uzsvērta sociālā iekļaušana un vienkāršoti pakalpojumu līgumi. Noteikumu mērķis ir samazināt birokrātiju, atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) ar „Eiropas vienoto iepirkuma dokumentu” un veicināt līgumu sadalīšanu daļās. Izklāstot konkrētas e-iepirkuma metodes, priekšroka piešķirta elektroniskajam iepirkumam. Direktīvās ir atzīti Eiropas Savienības Tiesas lēmumi par iekšējo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu un pastiprināti noteikumi, lai novērstu interešu konfliktus un korupciju.
Turklāt minētajos noteikumos īpaša uzmanība ir pievērsta zaļajam iepirkumam, ņemot vērā ietekmi uz vidi un atļaujot atsaukties uz ekomarķējumu. Zaļais publiskais iepirkums (ZPI) Komisijas paziņojumā “Publiskais iepirkums labākai videi” ir definēts kā “process, kurā publiskās iestādes cenšas iepirkt preces, pakalpojumus un būvdarbus ar samazinātu ietekmi uz vidi visā to aprites ciklā salīdzinājumā ar precēm, pakalpojumiem un būvdarbiem ar tādu pašu primāro funkciju, kas citādi tiktu iepirkti”. Komisija ir izstrādājusi brīvprātīgus ZPI kritērijus vairākām produktu grupām un ierosina minimālos obligātos ZPI kritērijus un mērķrādītājus nozaru tiesību aktos, piemēram, Tīro transportlīdzekļu direktīvā (Direktīva (ES) 2019/1161), Ekodizaina regulā, Jauno būvizstrādājumu regulā un Iepakojuma un izlietotā iepakojuma regulā.
Pēc aprites ekonomikas rīcības plāna pieņemšanas 2020. gadā Komisija 2020. gada 11. martā publicēja darba dokumentu par ES zaļā publiskā iepirkuma kritērijiem attiecībā uz datu centriem, serveru telpām un mākoņpakalpojumiem, lai nodrošinātu, ka datu centru iekārtas un pakalpojumi tiek iepirkti videi draudzīgā veidā saskaņā ar ES mērķiem enerģētikas, klimata pārmaiņu un resursu efektivitātes jomā.
Reaģējot uz COVID-19 pandēmiju, Komisija ierosināja programmu „ES – veselībai”, kuras mērķis ir ievērojami palielināt budžetu publiskajam iepirkumam veselības jomā, tostarp zālēm, vakcīnām un veselības datu sistēmām. Regula, ar ko izveido programmu “ES – veselībai” 2021.–2027. gadam, stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī. Komisija sniedza jaunus norādījumus publiskā iepirkuma veicējiem par būtisku iekārtu ātru iepirkumu, uzsāka piecus ar dalībvalstīm kopīgus aizsardzības līdzekļu iepirkumus un uzsvēra publiskā iepirkuma digitalizāciju, izmantojot valstu e-iepirkuma platformas, kā daļu no plašākas atveseļošanas stratēģijas pēc COVID-19.
2023. gada oktobrī tika pieņemta EDIRPA regula par iepirkumu aizsardzības jomā, ar ko izveido instrumentu Eiropas aizsardzības nozares nostiprināšanai, izmantojot kopīgu iepirkumu. Tās mērķis ir būtiski veicināt aizsardzības izdevumus, sekmēt sadarbīgus ieguldījumus kopīgos projektos, uzlabot kopīgo aizsardzības spēju iepirkumu, nostiprināt ieguldījumus dažādās misiju spējās, izmantot sinerģiju, stimulēt inovāciju un stiprināt Eiropas aizsardzības rūpniecību, īpašu uzmanību pievēršot atbalstam MVU.
Eiropas Parlamenta loma
Parlamentam bija galvenā loma 2014. gada publiskā iepirkuma tiesību aktu kopuma pieņemšanā. Tas konsekventi ir aicinājis vienkāršot noteikumus, palielināt juridisko noteiktību, uzlabot MVU piekļuvi iepirkumam, plašāk izmantot digitālos rīkus un sniegt lielāku atbalstu ilgtspējai publiskajā iepirkumā.
Pirms publiskā iepirkuma tiesību aktu kopuma pieņemšanas 2014. gada 15. janvārī Parlaments bija pieņēmis vairākas rezolūcijas, tostarp:
Cenšoties vēl vairāk uzlabot ES publisko iepirkumu, Parlaments 2018. gada 4. oktobrī pieņēma rezolūciju par publiskā iepirkuma stratēģijas tiesību aktu kopumu. Rezolūcijā, balstoties uz ES publiskā iepirkuma tiesiskā regulējuma analīzi, aicināts publiskajā iepirkumā ES labāk izmantot digitālās tehnoloģijas, MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumiem paredzētus veicināšanas pasākumus, uzlabot ES piegādātāju piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem un uzlabot pircēju profesionalizāciju. 2020. gada novembrī pētījumā par juridiskajiem šķēršļiem vienotā tirgus noteikumiem tika konstatēts, ka atšķirības dalībvalstīs attiecībā uz profesionalitāti publiskajā iepirkumā ir būtisks cēlonis nevienlīdzīgai piekļuvei tam.
Pētījumā par ES publisko iepirkumu tiek lēsts, ka Parlamenta nesenā likumdošanas darbība radījusi līdz pat 2,88 miljardiem EUR gadā. Vienlaicīgi 2014. gadā pieņemtās direktīvas par publisko iepirkumu rezultātā kopējās piešķīrumu summas palielinājās no mazāk nekā 200 miljardiem EUR līdz aptuveni 525 miljardiem EUR.
2020. gada aprīlī informatīvajā paziņojumā par ES publiskā iepirkuma regulējumu tika analizēts, kā šis regulējums veicina Parīzes līguma un Aprites ekonomikas stratēģijas mērķu sasniegšanu. Minētais pētījuma dokuments Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas (IMCO) uzdevumā ir sagatavots saistībā ar rezolūciju „Virzība uz ilgtspējīgāku uzņēmumiem un patērētājiem paredzētu vienoto tirgu”, kura tika pieņemta 2020. gada 25. novembrī.
2021. gada 22. februārī tika publicēts pētījums, kurā uzsvērta COVID-19 ietekme uz vienoto tirgu un kas tika iesniegts IMCO komitejai. Tajā tika ierosinātas politikas pieejas turpmākām krīzēm, tostarp rezervēti līdzekļi vakcīnu izstrādei un ES līmeņa noteikumu koordinācijai. Pētījumā tika uzsvērts, ka krīzes intensitātes dēļ dalībvalstis ātri saskatīja koordinētu centienu nozīmi medicīnisko un individuālo aizsardzības līdzekļu iegādē.
IMCO komiteja 2021. gada 1. decembrī kopā ar Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rīkoja atklātu uzklausīšanu par ilgtspējīgu publisko iepirkumu. Mērķis bija noskaidrot, kā ar publisko iepirkumu varētu atbalstīt Eiropas zaļā kursa mērķus.
2022. gada maijā tika publicēts IMCO komitejai paredzēts pētījums „Digitālais vienotais tirgus un publiskā sektora digitalizācija”, kurā tika aplūkots ES GovTech platformas potenciāls modernizēt publisko sektoru.
Parlaments 2025. gada 9. septembrī pieņēma rezolūciju par publisko iepirkumu, kurā aicināja Komisiju vienkāršot pašreizējo regulējumu, samazināt birokrātiju un regulatīvo slogu, vienlaikus saglabājot augstus sociālos un vides standartus un palielinot ES konkurētspēju.
Komisija 2025. gada 14. oktobrī publicēja savu novērtējumu par trim ES publiskā iepirkuma direktīvām. Izvērtējums, kas aptver laikposmu no 2016. līdz 2024. gadam, ir daļa no sagatavošanās darbiem gaidāmajam Publiskā iepirkuma aktam, kas paredzēts 2026. gada otrajā ceturksnī, un atbilst labāka regulējuma pamatnostādnēm. Novērtējums tika apspriests IMCO komitejā viedokļu apmaiņā ar Komisiju 2025. gada 11. novembrī.
Šo faktu lapu ir sagatavojis Eiropas Parlamenta Ekonomikas un izaugsmes politikas departaments. Plašāka informācija atrodama Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas tīmekļa vietnē.
Georgios ATHANASIADIS