Eiropas Parlamenta
darbiba: 1999.-2004.
gada sasniegumi

 
Eiropas Parlaments
ES reforma
Paplašināšanās
Pilsoņu tiesības
Eiropas pilsonība
Pamattiesību harta
Cilvēktiesības
Publiska pieeja dokumentiem
Jaunu cilvēku izglītība
un mobilitāte
Tieslietas un iekšlietas
Ārlietas
Vide / Patērētāju aizsardzība
Transports /
Reģionālā politika
Lauksaimniecība / Zivsaimniecība
Ekonomika un finanšu politika
Sociālā un darba politika / Veselības aizsardzība
Iekšējais tirgus / Industrija / Enerģētika / Zinātne
 

EPP-ED PSE Group ELDR GUE/NGL The Greens| European Free Alliance UEN EDD/PDE


Vairāk atklātības - lielāka atbildība

Jebkuras demokrātiskas iekārtas pamatā ir atklātība un viegli pieejama valsts iestāžu rīcībā esošā informācija. Citādi nav iespējams prasīt atbildību no valdībām un valsts pārvaldes iestādēm. Tāpēc 1999. gadā Amsterdamas Līgumā ir noteikts, ka jebkuram Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības piekļūt ES dokumentiem. Bet tik un tā Eiropas Parlamentam nācās krietni nopūlēties, lai šo principu iemiesotu likumā.

Kad 2000. gada janvārī deputāti ieraudzīja Eiropas Komisijas iesniegto likuma projektu par ES dokumentu publisko pieejamību, viņi bija ļoti vīlušies. Līdz šim visas trīs iestādes, uz kurām šis likumprojekts attiecās, - Parlaments, Ministru Padome un Komisija - bija noteikusi katra savu sistēmu, kā informēt sabiedrību, un jaunais likumprojekts izskatījās kā solis atpakaļ.

Pārāk daudz izņēmumu

Parlaments nolēma, ka Komisijas ierosinātie izņēmuma gadījumi, t. i., gadījumi, kad dokumenti nav publiski pieejami, ir ievērojami jāsamazina. Parlaments sevišķi iebilda pret izņēmumiem, kurus nepiemērojot, tikšot traucētas "iestādes spējas nodrošināt efektīvu darbu", kā arī pret daudzu iekšējo dokumentu nepubliskošanu. Deputāti saprata, kāpēc Komisija nevēlējās darīt zināmu atklātībai kuru katru domu, lai cik spoža vai oriģināla tā būtu, ko amatpersonas politiku pieņemšanas procesā varētu uzrakstīt uz papīra vai nosūtīt pa e-pastu. Tāpēc viņi piekrita, ka Komisijai ir jādod zināma "telpa pārdomām", kā šo principu vēlāk nodēvēja, taču noraidīja iespēju, ka varētu būt vispārējs saraksts, kurš attaisnotu gandrīz ikviena dokumenta slepenību.

Komisijas sākotnējo projektu Parlaments būtiski grozīja 2000. gada novembrī. Nākamais posms bija šo likumdošanas aktu nosūtīt dalībvalstu valdībām, kad tās tiekas Ministru Padomes sanāksmēs. Dalībvalstis bija sevišķi norūpējušās, lai saglabātu augstu slepenības pakāpi dokumentiem, kuri attiecas uz ārpolitiku un tieslietām. Tomēr valdību domas dalījās. Dažās valstīs nebija savas likumdošanas par publiski pieejamu informāciju, turpretī citās atklātumam valsts pārvaldes iestādēs bija senas tradīcijas. Tāpēc Parlaments varēja likt lietā šīs atšķirības, lai paplašinātu to dokumentu loku, kuri ir publiski pieejami.

Prasmīgi vadītas sarunas

Apzinoties, ka valdībām ir dažādi uzskati šajā jautājumā, Parlaments sarunās izvēlējās tādu pozīciju, lai Padomes ietvaros dabūtu savā pusē pietiekami daudz dalībvalstu. Sarunu laikā Parlaments cieši sadarbojās ar Zviedrijas valdību, kura 2001. gada pirmajā pusgadā bija ES Padomes prezidējošā valsts un kura izdarīja lielu spiedienu uz citu dalībvalstu valdībām, lai panāktu vienošanos. Kad Parlaments bija panācis vienošanos ar Padomi, beidzot arī Komisija piekrita likuma teksta grozījumiem.

Un tā 2001. gada maijā Regula par Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentu publiskumu tika parakstīta un ieguva likumīgu spēku. Tas nozīmē, ka ikviens sabiedrības loceklis tagad internetā var apskatīties, kuri no šo iestāžu dokumentiem ir publiski pieejami. Pateicoties Parlamenta pūlēm, šī regula attiecas arī uz tādām ES aģentūrām kā Eiropas Vides aģentūra, Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs un Eiropas Medikamentu novērtēšanas aģentūra. Termins "dokumenti" attiecas ne tikai uz tiem, ko izdevušas šīs iestādes, bet arī uz tiem, kurus tās ir saņēmušas no trešajām personām. Un to pasniegšanas veids var būt uz papīra, elektroniskā formā, kā arī audio vai video ierakstos. Sarakstā var iekļaut pat klasificētus dokumentus, ja vien tam piekrīt to autors.

Pamatojums noraidījumam

Dokumentus var pieprasīt caur internetu vai nosūtot vēstuli, un atbilde ir jāsniedz 15 darba dienu laikā. Ja pieeju dokumentam atsaka, tad jāpaskaidro iemesli. Pieteikuma iesniedzējs var lūgt, lai iestāde maina savu nostāju. Ja pieprasīto dokumentu vēl arvien neizsniedz, pieteikuma iesniedzējs var griezties tiesā vai iesniegt sūdzību Eiropas Savienības vidutājam.

Pieeju informācijai var liegt tikai tad, ja tās atklāšana kaitē sabiedrības interesēm tādās jomās kā valsts drošība, aizsardzība un militārie jautājumi, starptautiskās attiecības vai ES vai kādas dalībvalsts monetārā un ekonomikas politika, vai arī ja tiek skarta personas privātā dzīve. Tāpat, ja informācijas atklāšana var kaitēt personas vai uzņēmuma komerciālajām interesēm vai tiesvedībai, izmeklēšanai vai revīzijai, var liegt pieeju dokumentiem, ja vien iepazīšanās ar tiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Pirmajā gadā pēc jaunā likuma stāšanās spēkā pieteikumu skaits pieauga vairāk nekā divas reizes.



  
Zinotaji:
  
Eiropas Parlamenta, Ministru padomes un Eiropas Komisijas dokumenti: Michael Cashman (PES, UK)
Eiropas Parlamenta, Ministru padomes un Eiropas Komisijas dokumenti: Hanja Maij-Weggen (EPP-ED, NL) - bijušais Eiropas Parlamenta deputats
Eiropas Parlamenta, Ministru padomes un Eiropas Komisijas dokumenti
Eiropas Parlamenta dokumentu registrs
Eiropas Komisijas dokumentu registrs
Ministru padomes dokumentu registrs
Eiropas Parlamenta, Ministru padomes un Eiropas Komisijas dokumenti

 

 

 
  Publishing deadline: 2 April 2004