Energoefektivitāte

Šajā faktu lapā tiek skaidrota ES energoefektivitātes politika, kā arī tās tiesiskais regulējums, primārie mērķi un svarīgākie tiesību akti. Politikas mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un rēķinus par enerģiju, uzlabot enerģētisko drošību, kā arī mazināt atkarību no importēta fosilā kurināmā. Faktu lapā ir uzsvērta Eiropas Parlamenta loma šīs politikas veidošanā.

Juridiskais pamats

  • Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pantā noteikts, ka enerģētikas politika ir Savienības un dalībvalstu dalītā kompetencē. Tas nozīmē, ka ES dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus un juridiski saistošus pasākumus, ja ES to nav izdarījusi. Šis pants veicina energoefektivitāti un energotaupību ES vienotā tirgus kontekstā un vajadzību pēc vides aizsardzības.
  • ES energoefektivitātes politikas mērķi

    ES energoefektivitātes politika nosaka mērķrādītājus ES enerģijas patēriņa samazināšanai līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 2020. gadā izdarītajām prognozēm.

    Šie mērķi attiecas uz primāro enerģijas patēriņu, kas ir valsts kopējais enerģijas pieprasījums, un enerģijas galapatēriņu, kas ir galalietotāju (mājsaimniecību, rūpniecības u. c.) kopējais energopatēriņš. Abus rādītājus mēra miljonos tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe).

    Galvenie energoefektivitātes pienākumi ir šādi:

    • samazināt ES enerģijas galapatēriņu par 11,7 % (saistošā vērtība līdz 763 Mtoe) ar ietekmi uz primārās enerģijas patēriņu (orientējošā vērtība līdz 992,5 Mtoe);
    • samazināt publiskā sektora gada enerģijas patēriņu par 1,9 %. 
    • ES dalībvalstīm ir arī:

      • jārenovē vismaz 3 % publisko ēku, kuru platība pārsniedz 250 m²;
      • jāpanāk ikgadējais enerģijas galapatēriņa ietaupījums: 1,5 % 2026. un 2027. gadā un 1,9 % 2028., 2029. un 2030. gadā.
      • ES energoefektivitātes politikas panākumi

        A. Energoefektivitātes direktīva

        Energoefektivitātes direktīva, kas pieņemta 2023. gadā, ir ES energoefektivitātes politikas stūrakmens. Tā nosaka ES energoefektivitātes mērķrādītāju un, lai sasniegtu ES mērķrādītāju, prasa ES dalībvalstīm noteikt indikatīvus nacionālos energoefektivitātes mērķus, balstoties uz to enerģijas galapatēriņa daļu.

        Ar direktīvu ievieš pienākumu publiskajam sektoram rādīt priekšzīmi – nosaka enerģijas galapatēriņa un renovācijas mērķrādītājus, lai panāktu energoefektivitāti. Ar direktīvu pārskata efektīvas centralizētās siltumapgādes sistēmas definīciju un paredz jaunas prasības ar mērķi līdz 2050. gadam pilnībā dekarbonizēt tai paredzēto enerģijas piegādi.

        Direktīvā ir noteikts princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”, proti, ka politikas, plānošanas un investīciju lēmumos energoefektivitātes risinājumi būtu jāuzskata par primāriem.

        Tā arī paplašina energoaudita pienākumus, tos attiecinot uz visiem uzņēmumiem, kas pārsniedz noteiktu energopatēriņa robežvērtību, un paredz, ka lieliem rūpnieciskajiem patērētājiem ir jāievieš energopārvaldības sistēmas. Tā pastiprina kompetences prasības energoefektivitātes speciālistiem un pilnvaro ES dalībvalstis ziņot par investīcijām energoefektivitātē. Tāpat tā arī sniedz projektu izstrādes atbalstu dažādos līmeņos, lai palīdzētu sasniegt ES energoefektivitātes mērķus.

        Visbeidzot, direktīvā ir noteiktas šādas prasības:

        • datu centriem – obligāti ziņot par savu energoefektivitāti;
        • ES dalībvalstīm – izveidot īpašas vienas pieturas aģentūras, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, mājsaimniecībām un publiskajām struktūrām sniegtu konsultācijas un palīdzību energoefektivitātes jomā;
        • pašvaldībām, kurās ir vairāk nekā 45 000 iedzīvotāju, – sagatavot siltumapgādes un aukstumapgādes plānus.
        • Tajā ir arī ietverti patērētāju aizsardzības noteikumi un ES līmenī ir definēta enerģētiskā nabadzība, kā arī paredzēti pasākumi tās mazināšanai.

          B. Ēku energoefektivitāte

          1. Ēku energoefektivitātes direktīva

          ES pieeju ēku ilgtspējai galvenokārt reglamentē 2024. gadā pieņemtā Ēku energoefektivitātes direktīva, kurā noteikta prasība esošo ES ēku fondu līdz 2050. gadam pārveidot par bezemisiju ēku fondu.

          a. Minimālās energoefektivitātes prasības

          ES dalībvalstīm:

          • ir jānosaka minimālās energoefektivitātes prasības ēkām un ēku daļām;
          • ir jāpieņem metodoloģija ēku energoefektivitātes aprēķināšanai.
          • b. Energoefektivitātes standarti jaunām ēkām

            Bezemisiju ēkai ir jāatbilst augstiem energoefektivitātes standartiem, tā nedrīkst uz vietas radīt nekādas emisijas no fosilajiem kurināmajiem, un tās siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms ir nulles līmenī vai ļoti neliels.

            ES dalībvalstīm jānodrošina, ka:

            • visas jaunās publiskās ēkas no 2028. gada ir bezemisiju ēkas;
            • visas jaunās ēkas no 2030. gada ir bezemisiju ēkas;
            • jaunām lielajām ēkām no 2026. gada tiek aprēķināts dzīves cikla globālās sasilšanas potenciāls;
            • visām jaunajām ēkām no 2030. gada tiek aprēķināts dzīves cikla globālās sasilšanas potenciāls.
            • c. Energoefektivitātes standarti esošajam ēku fondam

              ES dalībvalstīm:

              • ir jānosaka minimālie energoefektivitātes standarti savam nedzīvojamo ēku fondam, lai līdz 2030. un 2033. gadam attiecīgi renovētu 16 % un 26 % ēku ar vissliktāko energoefektivitāti;
              • ir jāparedz trajektorija sava dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās energopatēriņa pakāpeniskai samazināšanai par 16 % līdz 2030. gadam un par 20–22 % līdz 2035. gadam salīdzinājumā ar 2020. gadu, galveno uzmanību pievēršot ēkām ar vissliktāko energoefektivitāti.
              • Īpaši izņēmumi attiecas uz reliģiskas nozīmes, mazām, zema enerģijas patēriņa vai pagaidu ēkām.

                Ēku energoefektivitātes direktīvā ir noteikts, ka visas ēkas ES klasificē energoefektivitātes klasēs no A (labākā) līdz G (sliktākā). A klasi piešķir bezemisiju ēkām, bet G klasi – ēkām ar vissliktāko energoefektivitātes līmeni valsts ēku fondā.

                Tā kā G klasi piešķir atbilstoši valsts noteiktiem ēku fonda raksturlielumiem, energoefektivitātes klases ES dalībvalstīs nav saskaņotas. Līdzīgi arī pienākums renovēt dzīvojamās ēkas tiek aprēķināts, pamatojoties uz ēkām ar sliktākajiem energoefektivitātes rādītājiem nacionālajā ēku fondā, nevis uz visu atsevišķo ēku kopumu – tas dod iespēju dažādus valstu standartus piemērot elastīgi un atbilstoši situācijai.

                Tas neattiecas uz valsts sociālajiem mājokļiem gadījumos, kad šādu uzlabojumu izmaksas pārsniegtu to radīto ietaupījumu, vai arī īres maksas pieaugums pārsniegtu ietaupījumus enerģijas rēķinos.

                Direktīvā ir noteikts, ka ES dalībvalstīm ir jāiesniedz nacionālie ēku renovācijas plāni, kas integrēti to nacionālajos enerģētikas un klimata plānos un ietver:

                • pārskatu par dažādiem ēku veidiem nacionālajā ēku fondā;
                • ceļvedi ar nacionālajiem mērķrādītājiem 2030., 2040. un 2050. gadam;
                • pārskatu par plānotajām rīcībpolitikām un pasākumiem; un
                • izklāstu par īstenošanai vajadzīgajām investīcijām un finansējuma avotiem.
                • Direktīvā prasīts ES dalībvalstīm līdz 2030. gadam pakāpeniski uzstādīt saules enerģijas tehnoloģijas publiskajās ēkās un nedzīvojamajās ēkās (atkarībā no to lieluma), kā arī visās jaunajās dzīvojamajās ēkās, ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams.

                  Ar to no 2025. gada pārtrauc atsevišķi stāvošu fosilā kurināmā katlu subsidēšanu, ES dalībvalstīm prasa izveidot tehniskās palīdzības mehānismus un nosaka izņēmumus lauksaimniecības un kultūras mantojuma ēkām, kā arī dod iespēju noteikt izņēmumus ēkām ar īpašu arhitektūras vai vēsturisku vērtību, pagaidu ēkām, baznīcām un citām kulta vietām.

                  2. Renovācijas viļņa stratēģija

                  Renovācijas viļņa stratēģijas mērķis ir līdz 2030. gadam renovēt 35 miljonus ēku, nodrošinot, ka renovācija uzlabo energoefektivitāti un resursefektivitāti.

                  Stratēģijas mērķis ir arī aizsargāt visus ES iedzīvotājus, kuri nespēj pienācīgi apsildīt savus mājokļus, garantējot, ka neaizsargāti patērētāji var atļauties pamata apkures un energopakalpojumus.

                  3. Siltumsūkņi

                  Siltumsūkņi ir ierīces, kas nodrošina karsto ūdeni, siltumapgādi un aukstumapgādi mājokļiem un uzņēmumiem. Tie ir trīs līdz piecas reizes efektīvāki nekā tradicionālie gāzes katli.

                  Plāns REPowerEU, kura mērķis ir pakāpeniski izbeigt visu Krievijas gāzes importu uz ES, ierosina uzlabot ES energoefektivitāti, divkāršojot tempu, kādā ēkās tiek uzstādīti siltumsūkņi, un paātrinot siltumsūkņu ieviešanu centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tīklos.

                  C. Siltumenerģijas un elektroenerģijas koģenerācija

                  Koģenerācija ir elektroenerģijas un lietderīgās siltumenerģijas vienlaicīga ražošana. Energoefektivitātes direktīvas mērķis ir maksimāli palielināt spēkstaciju efektivitāti, nosakot ES dalībvalstīm šādas prasības:

                  • sagatavot izmaksu un ieguvumu analīzi par koģenerācijas iespējamu izmantošanu gadījumos, kad tās plāno būvēt vai pārjaunot siltumenerģijas, elektroenerģijas vai rūpniecisku iekārtas vai centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tīklus ar siltumjaudu virs 20 MW;
                  • pēc pieprasījuma novērtēt jau esošo kompleksu efektīvas siltumapgādes un aukstumapgādes, tostarp koģenerācijas, iespējas.
                  • D. Ražojumu energoefektivitāte

                    1. Lētākas enerģijas rīcības plāns

                    Tīras rūpniecības kursa ietvaros ar Lētākas enerģijas rīcības plānu cenšas uzlabot energoefektivitāti un samazināt izmaksas rūpniecībai un patērētājiem. Plāns paredz arī Eiropas energoefektivitātes tirgus izveidi, lai virzītu uzņēmumus uz rentabliem risinājumiem. Tajā arī plānots atjaunināt ES energomarķējuma un ekodizaina noteikumus, lai veicinātu ražojumu efektivitāti un izturību. Šo pasākumu rezultātā enerģijas rēķini līdz 2030. gadam varētu samazināties par gandrīz 162 miljardiem EUR.

                    2. Ekodizaina prasības un energomarķējums

                    Dažiem ES ražojumiem, piemēram, sadzīves tehnikai, katliem, tālruņiem, datoriem vai citām elektriskām vai elektroniskām iekārtām, ir jāatbilst minimālajām energoefektivitātes prasībām, ko dēvē par ekodizaina prasībām.

                    Ekodizaina regulā, ar ko pakāpeniski tiek aizstāta Ekodizaina direktīva, un Energomarķējuma regulā ir paredzēti noteikumi par energoefektīviem un ilgtspējīgiem ražojumiem. Ekodizaina regulā ir noteiktas prasības gandrīz visām fizisko preču kategorijām, tostarp:

                    • ražojumu ilgizturības, atkalizmantojamības, modernizējamības un remontējamības uzlabošana;
                    • ražojumu apkopes un pārjaunošanas iespēju palielināšana;
                    • ražojumu energoefektivitātes un resursefektivitātes uzlabošana;
                    • atteikšanās no tādu vielu iekļaušanas, kas neļauj ražojumus atkalizmantot vai reciklēt;
                    • reciklētā satura palielināšana;
                    • produktu pārražošanas un reciklēšanas atvieglošana;
                    • noteikumi par oglekļa un vidisko pēdu;
                    • atkritumu rašanās novēršana;
                    • uzlabota informācijas par produktu ilgtspēju pieejamība.
                    • Ar to tiek ieviestas digitālās produktu pases, noteikumi par nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšanu un zaļais publiskais iepirkums.

                      Ar Energomarķējuma regulu tiek ieviests labi pazīstamais ES A-G enerģijas skalas marķējums ražojumiem, lai patērētāji, iegādājoties ražojumus, varētu izdarīt videi draudzīgu izvēli.

                      Enerģētikas pārvaldība

                      Saskaņā ar Regulu par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību ES dalībvalstīm ir jāizstrādā 10 gadu nacionālie enerģētikas un klimata plāni 2021.–2030. gadam un ik pēc diviem gadiem jāsniedz progresa ziņojums. Eiropas Komisija novērtē šos ziņojumus un var veikt pasākumus ES līmenī, lai nodrošinātu atbilstību vispārējiem ES mērķrādītājiem.

                      Eiropas Parlamenta loma

                      Eiropas Parlaments vienmēr ir bijis ES energoefektivitātes politikas galvenais virzītājspēks.

                      Tas ir pastāvīgi prasījis noteikt augstākus juridiski saistošos mērķus un stingrāku regulējumu, kas pārsniedz Eiropas Komisijas priekšlikumus, tā aizsargājot arī ES iedzīvotāju un uzņēmumu intereses un samazinot enerģijas izmaksas.

                      Nesenajās sarunās par Energoefektivitātes direktīvu Eiropas Komisija sākotnēji ierosināja enerģijas galapatēriņu līdz 2030. gadam samazināt par 9 % salīdzinājumā ar 2020. gadā izdarītajām prognozēm. Eiropas Parlaments ierosināja palielināt ES energoefektivitātes mērķi vismaz līdz 14,5 %. Šīs stingrās nostājas rezultātā tika panākts kompromiss – pašreizējo saistošo mērķrādītāju noteica 11,7 % līmenī.

                      Parlaments arī pastāvīgi iestājas par pāreju no indikatīviem uz juridiski saistošiem mērķiem un ir veicinājis energoefektīvus siltumapgādes un aukstumapgādes risinājumus, lai ietaupītu enerģiju.

                      Tas sekmīgi virzīja principa “energoefektivitāte pirmajā vietā” iekļaušanu ES noteikumos kā saistošu juridisku prasību, lai panāktu, ka energoefektivitātes apsvērumi ir jāievēro visos enerģētikas plānošanas, politikas un investīciju līmeņos.

                      Parlaments vienmēr ir atbalstījis ES ēku fonda daļas ar vājāko sniegumu renovāciju, lai tā panāktu ievērojamus enerģijas ietaupījumus. Pašlaik aptuveni 40 % no visas ES patērētās enerģijas tiek izmantoti ēkās, un 80 % no šīs enerģijas tiek izmantoti siltumapgādei, aukstumapgādei un karstajam ūdenim.

                      Sarunās par Ēku energoefektivitātes direktīvu Parlaments panāca līdzsvaru starp vienota Eiropas standarta izveidi ēku energoefektivitātes klasēm un valsts ēku fondiem un enerģijas patērētājiem raksturīgo vietējo atšķirību ievērošanu. Tas popularizēja tādus energoefektīvus pasākumus kā saules enerģijas izmantošana ēku renovācijā, pakāpeniska atteikšanās no fosilā kurināmā un kokmateriālu, zaļo jumtu un fasāžu izmantošana, kā arī pauda atbalstu pasākumiem enerģētiskās nabadzības apkarošanai.

                      Neseno enerģētikas krīžu kontekstā Parlaments aicināja Komisiju atbalstīt energoietilpīgās nozares tīru tehnoloģiju un energoefektīvu ražošanas metožu ieviešanā un ierosināja steidzamus pasākumus, kā novērst sekas, ko augsto enerģijas izmaksu dēļ izjūt ES rūpniecība un iedzīvotāji.

                      Šo faktu lapu sagatavoja Eiropas Parlamenta Pārveides, inovācijas un veselības politikas departaments. Plašāka informācija par šo tematu atrodama Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas tīmekļa vietnē.

                       

                      Valentina Richard-Romei / Matteo Ciucci