| Ko dara Eiropas Parlaments? Tāpat kā visās demokrātiskās iekārtās, Parlaments pārrauga izpildvaru, valsts līdzekļu izmantošanu un pieņem likumus. Tomēr Kopienas pirmsākumos viss bija citādi. Toreiz Parlamentu dēvēja gluži vienkārši par Asambleju, likumdošanas procesā ar to tikai apspriedās, un tā atzinums nebija saistošs. Likumus pieņēma valdību pārstāvji, kas sanāca kopā Ministru padomē. Laika gaitā pieņemot jaunus Kopienas līgumus, deputātu likumdevēju pilnvaras nostiprinājās: šodien daudzās jomās saskaņā ar koplēmuma procedūru Eiropas Parlaments un Ministru padome ir vienlīdzīgi likumdevēji.
1957. gadā parakstītā Romas līguma likumdošanas filozofija ietverama binārā izteiksmē: Komisija ierosina, Padome pieņem. Asamblejā pulcējās nacionālo parlamentu nozīmēti pārstāvji, taču viņu ietekme uz Kopienas likumdošanu gandrīz nemaz nebija jūtama. Šodien likumdošanas iniciatīva vēl arvien ir Eiropas Komisijas ekskluzīvā kompetencā, taču Padome un Parlaments var oficiāli prasīt, lai tā izstrādā likumakta projektu vienā vai otrā jomā. Turklāt tagad Parlaments var ievērojami grozīt ierosināto ES tiesību aktu saturu. Koplēmuma procedūru, kas nostāda Padomi un Parlamentu uz līdzīgiem pamatiem, 1992.gadā ieviesa Māstrihtas līgums, nosakot tās piemērošanu kādos piecpadsmit jautājumos (iekšējais tirgus, pētniecība, vide, patērētāji, izglītība, veselība utt.).
Amsterdamas un tad Nicas līgumi savukārt palielināja to jautājumu skaitu, kuri izskatāmi koplēmuma procedūras kārtībā. Šodien to piemēro vairāk nekā četrdesmit Eiropas Savienības darbības jomās. Kādreizējās binārās sistēmas vietā ir izveidojies īsts trio: Komisija vēl arvien ierosina likumaktus, taču tos kopīgi pieņem Padome un Parlaments, turklāt jomās, kuras tieši skar Eiropas Savienības pilsoņu ikdienas dzīvi.
Šāda virzība uz parlamentāru demokrātiju vēl turpināsies. Saskaņā ar vēlmi, ko izteicis Konvents "Par Eiropas nākotni", koplēmuma procedūru būtu jāpiemēro ne mazāk kā 80 jomās, par kurām Padomei savukārt vajadzētu pieņemt lēmumu ar balsu vairākumu. Tās ir: patvērums, imigrācija, robežkontrole, tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās, policijas sadarbība, kultūra, civilā aizsardzība utt. Vienīgās jomas, uz kurām šī procedūra neattieksies, skars dalībvalstu konstitucionālo iekārtu vai dažus tādus jūtīgus jautājumus kā nodokļu politika, sociālās politikas aspekti vai arī ārlietas un drošības politika.
Kā darbojas koplēmuma procedūra
Tā kā Komisija ir atbildīga par ES Līgumu piemērošanu, kopīgo politiku un iekšējā tirgus sekmīgu darbību, tā sagatavo visas likumdošanas iniciatīvas, kuras tiek vienlaicīgi iesniegtas Parlamentam un Padomei.
Pēc likumprojekta izskatīšanas attiecīgajā komitejā Parlaments vispirms sniedz atzinumu pirmajā lasījumā, ko pieņem plenārsēdē ar nodoto balsu vienkāršu vairākumu. Vairumā gadījumu tas groza Komisijas priekšlikumu. Komisija tos apstiprina kopumā vai daļēji un grozīto priekšlikumu iesniedz Padomei.
Ja Padome pieņem šos grozījumus ar kvalificētu balsu vairākumu (izņemot jomas, kurās nepieciešama vienprātība - kultūra, pilsoņu brīva pārvietošanās, sociālais nodrošinājums u.c.), likumprojekts ir pieņemts. Ja Padome grozījumus neakceptē, tā pirmajā lasījumā pieņem "kopējo nostāju". Tad šo Padomes kopējo nostāju iesniedz Parlamentam, un deputātiem trīs mēnešu laikā atkal jāizsaka savs viedoklis.
Lai tekstu ar grozījumiem vai bez tiem pieņemtu otrajā lasījumā, vajadzīgs deputātu absolūts vairākums jeb 314 balsis no šī Parlamenta sasaukuma 626 balsīm.
Ja Parlaments kopējo nostāju apstiprina (vai līdz trīs mēnešu termiņa beigām neizsaka savu viedokli), tiesību aktu nekavējoties pieņem. Turpretī, ja Parlaments kopējo nostāju noraida, procedūra ir beigusies, un tiesību akts netiek pieņemts.
Taču visbiežāk Parlaments kopējās nostājas dokumentā ievieš grozījumus, par kuriem Komisija sniedz savu atzinumu, un tās grozītais priekšlikums atkal tiek nosūtīts Padomei. Šajā posmā Padome ar kvalificētu vairākumu pieņem lēmumu par Parlamenta grozījumiem, bet par tiem, par kuriem Komisija ir sniegusi negatīvu atzinumu, tiek balsots vienprātīgi. Tiesību akts ir pieņemts, ja Padome vēlākais trīs mēnešus pēc likumprojekta saņemšanas apstiprina visus Parlamenta izdarītos grozījumus.
Turpretī, ja Padome neapstiprina Parlamenta izdarītos grozījumus, jāsāk samierināšanas procedūra. Katrai likumdošanas iniciatīvai uz vienlīdzīgiem pamatiem izveido īpašu Samierināšanas komiteju: tajā ietilpst 15 Padomes locekļi vai pārstāvji un 15 Parlamenta deputāti, no tiem EP vice-prezidents, ziņotājs un attiecīgās Parlamenta komitejas priekšsēdētājs. Eiropas Komisija piedalās debatēs, lai tuvinātu nostājas. Parasti Samierināšanas komitejai izdodas izstrādāt kopēju projektu, kas tiek atkal iesniegts Padomei un Parlamentam apstiprināšanai. Šajā trešajā lasījumā Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, bet Parlaments - ar nodoto balsu vairākumu. Tiesību akts ir pieņemts, ja Padome un Parlaments apstiprina kopīgā projekta tekstu. Taču, ja norādītajā termiņā kāda no iestādēm to nav apstiprinājusi, procedūra beidzas, un tiesību aktu pasludina par noraidītu.
Kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā 1999. gada maijā gandrīz 300 likumprojekti ir izskatīti piemērojot koplēmuma procedūru. No tiem ceturto daļu pieņēma pirmajā lasījumā un vairāk nekā pusi - otrajā. Nedaudz mazāk nekā ceturtajai daļai tiesību aktu bija jāpiemēro samierināšanas procedūra, bet to skaits laika gaitā samazinās. Tas skaidrojams ar neformālo kontaktu nostiprināšanos starp trim iestādēm un "trialoga" attīstību, tādējādi panākot kompromisu vēl pirms samierināšanas procedūras uzsākšanas. Līdz šim Eiropas Parlaments plenārsēdē ir noraidījis trīs Samierināšanās komitejas izstrādātos kopējos projektus: par izgudrojumu patentiem biotehnoloģiju jomā (1995.gada marts), par piedāvājumu valsts iepirkumiem (2001.gada jūlijs) un attiecībā uz ostas pakalpojumu liberalizāciju (2003.gada novembris). Runājot par piedāvājumu valsts iepirkumiem, jāatzīmē, ka Eiropas Komisija izstrādāja jaunu likumprojektu, kas lielākā mērā atspoguļo Parlamenta nostāju (sk.dokumentu par finanšu pakalpojumi).
Pārējās procedūras
Konsultācijas procedūru, ko plaši piemēroja Kopienas pirmsākumos, tagad lieto vairs tikai tādu sarežģītu jautājumu izskatīšanai, kuriem vajadzīga Padomes vienprātība (piemēram, nodokļu jautājumi, rūpniecības politika, pilsētu un lauku plānošana), kā arī saistībā ar divām jomām, kur vajadzīgs kvalificēts balsu vairākums (lauksaimniecības politika un konkurence). Parlaments nevar ne aizkavēt Padomi pieņemt iecerēto tiesību aktu, ne uzspiest grozījumus. Taču Komisija var ņemt vērā deputātu viedokli un grozīt savu priekšlikumu. To savukārt var grozīt tikai Padome, lēmumu pieņemot vienprātīgi.
Sadarbības procedūra, ko 1987. gadā ieviesa Vienotais Eiropas akts, lai piešķirtu Parlamenta atzinumiem lielāku svaru, tomēr atstāja pēdējo vārdu Padomei. Ja Parlaments noraida Padomes kopējo nostāju, Padome var pieņemt tiesību aktu tikai ar vienprātīgu lēmumu. Ja Parlaments priekšlikumu groza, Komisija tas jāizstrādā jaunā redakcijā, un Padome to var atkal grozīt tikai ar vienprātīgu lēmumu. Šī procedūra ir gandrīz izzudusi līdz ar koplēmuma procedūras arvien plašāko pielietojumu. Tagad sadarbības procedūru piemēro tikai nedaudzu lēmumu pieņemšanai Ekonomikas un monetārās savienības jomā.
Piekrišanas procedūru iedibināja Vienotais Eiropas akts. Tā nosaka, ka Padomei jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana jaunu dalībvalstu uzņemšanai un asociācijas nolīgumu parakstīšanai. Parlaments ar balsu absolūtu vairākumu priekšlikumu var pieņemt vai noraidīt, taču nevar to grozīt. Māstrihtas līgums paplašināja piekrišanas procedūras piemērošanu un attiecināja to uz vienotu vēlēšanu likumu, pārvietošanās un uzturēšanās tiesībām, kā arī uz struktūrfondu un kohēzijas fondu nolikumiem. Amsterdamas līgums paredz piekrišanas procedūras piemērošanu tad, kad jānosaka sankcijas pret kādu dalībvalsti par nopietnu un atkārtotu cilvēktiesību neievērošanu.
|
