Eiropas Parlamenta
darbiba: 1999.-2004.
gada sasniegumi

 
Eiropas Parlaments
Eiropas Parlamenta vēlēšanas
Eiropas Parlamenta
struktūra un darbība
Kopējā lēmumu pieņemšanas
un citas procedūras
EP pilnvaras budžeta jomā
Budžeta kontrole
Demokrātiskā procesa uzraudzīšana
Eiropas politisko partiju
un deputātu statūti
Pagaidu un izmeklēšanas komitejas
Citas ES institūcijas
ES reforma
Paplašināšanās
Pilsoņu tiesības
Tieslietas un iekšlietas
Ārlietas
Vide / Patērētāju aizsardzība
Transports /
Reģionālā politika
Lauksaimniecība / Zivsaimniecība
Ekonomika un finanšu politika
Sociālā un darba politika / Veselības aizsardzība
Iekšējais tirgus / Industrija / Enerģētika / Zinātne
 

EPP-ED PSE Group ELDR GUE/NGL The Greens| European Free Alliance UEN EDD/PDE


“Nē” Eiropas Parlamenta deputātu statūtiem, “jā” Eiropas partiju statūtiem

Pārsteidzošā kārtā daži Eiropas Parlamenta darba aspekti vēl aizvien ir pakļauti dalībvalsts, nevis vispārējiem Eiropas noteikumiem. EP deputāti nesaņem vienādu atalgojumu. Viņiem algu maksā mītnes valsts, un tā ir tāda pati kā tās nacionālā parlamenta deputātiem. Pat Eiropas Parlamenta vēlēšanās vēl jāpanāk, lai balsošana notiek par Eiropas mēroga, nevis dalībvalsts politisko partiju kandidātiem. Patlaban mēģinājumi ieviest EP deputāta standarta algu un nosacījumus ir nonākuši strupceļā. Taču centieni izveidot Eiropas mēroga partijas ir bijuši sekmīgāki.

Uz Eiropas Parlamenta deputātiem attiecas milzums noteikumu par viņu statusu, algu un izdevumiem, parlamentāro neaizskaramību un citiem jautājumiem. Dažos gadījumos deputāti ir pakļauti nacionālajiem tiesību aktiem, citos uz viņiem attiecas ES noteikumi. Tas rada dažādas neatbilsmes. Piemēram, EP deputāti no Spānijas saņem tādu pašu algu kā Kortesa locekļi, bet EP deputāti no Vācijas - tikpat, cik Bundestāga locekļi. Turklāt EP deputāti ne tikai saņem mītnes valsts maksāto algu, bet viņu ienākumiem arī piemēro dalībvalsts nodokļu likmes. Tomēr viņi visi dara vienu un to pašu darbu, strādājot galvenokārt Briselē un Strasbūrā.

Gadiem ilgi daudz pūļu ir veltīts, lai vienotos par “kopējiem statūtiem” vai vienotu noteikumu kopumu, kas izlīdzinātu visas atšķirības. Taču statūti ir jāapstiprina ne tikai Eiropas Parlamentam, bet arī dalībvalstu valdībām. Vairākus gadus tika mēģināts panākt kompromisu, kas būtu pieņemams valdībām, kuru pārstāvji tiekas Ministru padomē. Kad Parlaments 2003. gada jūnijā vienojās par statūtu projektu, EP deputāti bija pārliecināti, ka viņi ir tuvu šā jautājuma atrisinājumam. Tomēr Padome paziņoja, ka tai ir iebildumi trijos punktos - Eiropas Parlamenta deputātu pensijas vecums, viņu algām piemērojamais nodokļu režīms un ar viņu privilēģijām un neaizskaramību saistītie jautājumi, ko, pēc Padomes teiktā, var mainīt, tikai pamatojoties uz ES dalībvalstu valdību sarunām.

Parlamenta atbilde bija balsojums vēlreiz 2003. gada decembrī un ļoti iespaidīga vairākuma apstiprināts lēmums, ka šīs domstarpības ir jānovērš. Respektējot atsevišķu valdību viedokli, kuras vēlējās Eiropas Parlamenta deputātu algas aplikt ar savas valsts ienākuma nodokli, kaut gan šīs algas maksātu no ES budžeta, Parlaments piekrita, ka deputāti jāpakļauj ne tikai Eiropas, bet arī dalībvalstu nodokļiem. Tiesa, ar vienu nosacījumu - jānovērš nodokļu dubultā uzlikšana (punkts, ko pieņēma Padome). Parlaments piekrita atsevišķi apspriest jautājumu par neaizskaramību un privilēģijām un aicināja dalībvalstis pārskatīt atbilstošo 1965.gada protokolu. Visbeidzot Eiropas Parlamenta deputāti piedāvāja kompromisu par pieņemamu pensijas vecumu, kas, kā ierosināja tolaik prezidējošā valsts Itālija, būtu šāds: EP deputātiem ir tiesības saņemt pensiju 63 gadu vecumā (vidusceļš starp 65 gadiem, ko gribēja noteikt Padome, un 60 gadiem, ko ierosināja Parlaments).

Šķita, ka 25 gadus pēc pirmajām tiešajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām uz visiem tā locekļiem beidzot varētu attiekties vieni un tie paši noteikumi. Taču negaidīti un pēdējā brīdī - Padomes 2004. gada 26. janvāra sanāksmes laikā, kad Padomei vajadzēja apstiprināt statūtu projektu, - vairāki ministri iebilda pret ierosināto EP deputātu algu līmeni, kas bija noteikts kā puse no Eiropas Kopienu Tiesas tiesneša algas un pret kuru līdz tam iebildumu nebija. Tādējādi statūtus kopumā “noņēma no spēles laukuma”, un tagad jaunajam Parlamentam vajadzēs būt tik drosmīgam, lai jautājumu izvirzītu vēlreiz.

Politisko partiju statūti

Daudz labāk ir veicies ar statūtiem, kas nosaka Eiropas politisko partiju juridisko statusu un finansējumu. Pašlaik Eiropas Parlamenta deputātus ievēl kā konkrētas valsts politisko partiju pārstāvjus, lai gan, ieradušies Briselē, viņi parasti darbojas vienā no politiskajām grupām, pārstāvot visu plašo politisko spektru, kādu rada dalībvalstu partijas kopumā. Ārpus Eiropas Parlamenta dažas ietekmīgākās partijas jau sen izveidoja Eiropas mēroga federācijas, kaut gan šīs apvienības nebija tik vienotas un sabiedriski ietekmīgas kā politiskās partijas. Tomēr pamazām ir nodibinātas Eiropas līmeņa partijas, piemēram, Eiropas Tautas partija - EPP (kristīgie demokrāti/centriski labējie), Eiropas Sociālistu partija, Eiropas Liberāli demokrātiskās reformistu partija - ELDR (liberāļi), Eiropas Brīvā apvienība (galvenokārt reģionālistu partijas) un Zaļie. Citas partijas vēl ir veidošanās stadijā.

Tas būtu liels ieguvums, ja Eiropas mēroga politiskās partijas iegūtu plašāku ietekmi, it īpaši mazinot tendenci, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās izšķirošas ir konkrētas valsts, nevis vispārējās Eiropas problēmas. Patiešām, Eiropas Kopienas līgums nosaka, ka “politiskās partijas Eiropas līmenī ir svarīgas kā Eiropas Savienības integrācijas faktors. Tās veicina Eiropas apziņu un ES pilsoņu politiskās gribas izpausmi”. Kaut gan Eiropas partijām šis līgums piešķir lielu nozīmi, bija vajadzīgs zināms laiks - tiesa, ne tik ilgs kā EP ar deputātu statūtiem, lai panāktu ES dalībvalstu valdību un Parlamenta vienošanos par šādu partiju atzīšanu, pēc kuras nākamais solis ir finansējuma piešķiršana partijām no ES budžeta.

Noteikums par “politiskām partijām Eiropas līmenī” stāsies spēkā 2004. gada jūlijā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Lai iegūtu atzīšanu un līdz ar to ES finansējumu, Eiropas partijai jābūt pārstāvētai ar vismaz ceturtdaļā dalībvalstu ievēlētiem Eiropas Parlamenta deputātiem, pārstāvētai dalībvalstu parlamentos vai reģionālajās asamblejās; vai arī pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ceturtdaļā dalībvalstu par šo partiju jābūt nodotiem vismaz trim procentiem derīgo balsu. Eiropas partijai arī jāievēro ES principi, t.i., brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas princips, kā arī tiesiskuma princips.

ES budžetā Eiropas politisko partiju finansēšanai katru gadu atvēlēs 8,4 miljonus eiro. 15% no šīs summas sadalīs līdzīgi starp partijām, un pārējo - proporcionāli atbilstoši Eiropas Parlamentā ievēlēto deputātu skaitam. Lai saņemtu budžeta finansējumu, Eiropas līmeņa politiskajai partijai katru gadu jāiesniedz pieteikums Eiropas Parlamentam. Jebkurus šādi iegūtus līdzekļus var izmantot tikai to izdevumu segšanai, kas tieši saistīti ar partiju politiskajās programmās noteiktajiem mērķiem, un tos nedrīkst izmantot tiešai vai netiešai dalībvalstu politisko partiju finansēšanai.

Eiropas partijai katru gadu arī jāpublicē tās ienākumi un izdevumi un jādeklarē citi tās finansējuma avoti, iesniedzot sarakstu, kurā uzskaitīti ziedotāji un ziedojumi, kas pārsniedz 500 eiro no viena ziedotāja. Partijai nevajadzētu pieņemt anonīmus ziedojumus, kā arī ziedojumus no juridiskiem uzņēmumiem, kuros valsts kapitāla daļa ir lielāka par 50%, un tādus personu vai organizāciju ziedojumus, kas pārsniedz 12 000 eiro gadā.



  
Zinotaji:
  
Eiropas Parlamenta deputatu statutu pienemšana: Willi Rothley (PES, D)
Eiropas partiju statuti un finansejums: Jo Leinen (PES, D)
  
"Oficialais Vestnesis" - galigie tiesibu akti:
  
Eiropas Parlamenta deputatu statutu pienemšana - EP pienemtais teksts
Eiropas Parlamenta deputatu statutu pienemšana - EP pienemta rezolucija
Eiropas partiju statuti un finansejums

 

 

 
  Publishing deadline: 2 April 2004