| Digitālais laikmets: pateicoties jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem literāri darbi, mūzikas darbi un filmas ir pieejami jebkurā laikā un vietā un, iztērējot nedaudz naudas, tos var neierobežoti kopēt. Procesu paātrina tas, ka informācijas sabiedrībā patērētājiem ir iespējas vienmēr un visur piekļūt datiem. Tāpat viņi savām vajadzībām var izmantot ļoti plašu informācijas spektru. Tā vietā, lai dotos uz bibliotēku, zinātniskus tekstus var lasīt internetā. Viņi paši var ierakstīt mūziku kompaktdiskos. Pastāv vēl arī daudz citu iespēju.
Jaunā tehnika sniedz jaunas iespējas. Tomēr, lai gan tā paver necerētus veidus kā piekļūt citu personu jaunrades augļiem, šī tehnika nedrīkst kļūt par šķērsli tam, lai autori, producenti un aktieri saņemtu atbilstošu samaksu. Tas pats attiecas uz mākslas darbu tirdzniecību. Arī šeit ES likumdevēji uzskata, ka ir tikai taisnīgi, ka mākslinieki gūst peļņu ne tikai no savu darbu pirmās pārdošanas, bet arī - no to tālākpārdošanas. Eiropas Parlaments piedalījās divi jaunu nozares direktīvu izstrādē, kas ES mērogā nodrošina, ka jebkura darba autors pilnīgi noteikti un ilgtermiņā gūst peļņu. Tādējādi jaunrade atmaksāsies arī nākotnē.
Autori nedrīkst palikt zaudētājos
ES vēlas sekmēt informācijas sabiedrības attīstību. Ar jauno direktīvu par autortiesību saskaņošanu tā vēlas veicināt inovatīvu preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, kā arī vienlaicīgi nodrošināt taisnīgu atlīdzību to autoriem. Turklāt Eiropas Savienība, vēloties pasargāties no pirātu nelegālajām mahinācijām, pieņēmusi ES dalībvalstīm kopīgus saistošus noteikumus, kas attiecas uz darbu pavairošanu, reproducēšanu un izplatīšanu. Direktīva arī pielāgo ES autortiesības tehnikas attīstībai. Turklāt tā iekļauj sevī starptautiskās saistības, kas izriet no diviem Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumiem.
Autortiesību direktīva aizsargā rakstniekus, režisorus un komponistus. Tas pats ir spēkā arī attiecībā uz mūziķu, aktieru, fonogrammu un filmu producentu un raidorganizāciju darbu fiksāciju. Dalībvalstīm šie ES tiesību akti bija jāievieš savā likumdošanā līdz 2002. gada 22. decembrim.
Saskaņā ar direktīvu jebkuram, kurš rada intelektuālo īpašumu, jābūt iespējai kontrolēt savu darbu pavairošanu. Tomēr vairāki izņēmumi nodrošina, kā arī tiek padomāts par sabiedrības prasību apmierināšanu. To, vai šie nedaudzie izņēmumi tiek piemēroti, ES dalībvalstis var izlemt pašas. Tā, piemēram, dalībvalstis var atļaut patērētājiem izgatavot kopijas izmantošanai personiskajām vajadzībām. Dalībvalstīs pieļaujami izņēmumi darbu izmantošanā izglītības un pētniecības mērķiem, bibliotēku un arhīvu vajadzībām, pārskatu izdošanai vai attiecībā uz noteiktām personu grupām, piemēram, invalīdiem.
Eiropas Parlamenta deputāti, ņemot vērā pamatotu sabiedrības interesi par autortiesībām, gribēja vienlaicīgi panākt, lai īpašie noteikumi neierobežotu autoru tiesības. Viņi panāca, ka pat atsevišķu izņēmumu gadījumā autoram pēc viņa darbu izmantošanas tomēr jāsaņem atbilstoša atlīdzība. Pretēji dalībvalstu gribai Ministru padomē Eiropas Parlamenta deputāti tomēr izcīnīja, ka, izmantojot autora darbu, jāmin viņa vārds, - "izņemot gadījumus, kad tas izrādās neiespējami". Padome aizstāvēja mazāk kategorisku formulējumu. Eiropas Parlamenta deputāti arī panāca, ka direktīva jāievieš pusotra un nevis divu gadu laikā, kā to prasīja Padome.
Tēlotāja mākslas pārstāvjus nedrīkst atstāt bez maizes
ES likumdevēji arī novērsa nepietiekamu autortiesību aizsardzību un konkurenci ierobežojošas darbības arī tēlotāja mākslas jomā. Tēlotāja mākslas pārstāvji dažās ES dalībvalstīs attiecībā pret citiem māksliniekiem ir zaudētāju lomā. Kamēr komponisti saņem samaksu par katru sava darba atskaņošanu radio ēterā, uz gleznotājiem bieži attiecināms šāds apgalvojums: vienreizēja darba pārdošana nes vienreizēju peļņu. Bernes Konvencija gan paredz, ka mākslas darba autors saņem daļēju atlīdzību no tālākpārdošanas, taču šī konvencija nav saistoša. Tāpēc atsevišķās ES dalībvalstīs blakustiesības nav spēkā, citās tās ir spēkā, bet atšķirīgos līmeņos.
Saskaņā ar vienotajiem ES noteikumiem nākotnē arī tēlotāja mākslas pārstāvji saņems daļēju samaksu par viņu darbu tālākpārdošanu. Blakustiesību direktīva jāievieš līdz 2006. gada 1. janvārim, un tā aprobežojas galvenokārt ar noteikumiem attiecībā uz mūsdienu mākslu, jo atlīdzības prasījumu tiesību termiņš izbeidzas 70 gadus pēc autora nāves. Tas ir spēkā tikai attiecībā uz blakustiesībām, ja darbus pārdod profesionāli mākslas darbu tirgotāji. Atlīdzība ir diferencēta, tās procentu likme samazinās robežās no četriem procentiem līdz vienai ceturtdaļai procenta, palielinoties summai, par kuru darbs tiek pārdots. Dalībvalstīm ir atļauts paredzēt dažus izņēmumus, kad blakustiesības nav jāpiemēro.
Kaut gan Eiropas Parlamenta deputāti un Ministru padome bija vienoti attiecībā uz mērķiem, tomēr divos jautājumos to domas nesakrita. Pirmais attiecās uz minimālo pārdošanas summu, sākot no kuras blakustiesības stājas spēkā. Padome to noteica 4000 eiro apmērā, vēloties attiecināt šīs tiesības uz mazāku skaitu mākslas darbu nekā deputāti, kuri ieteica 1000 eiro. Otrais jautājums skar īstenošanas un pārejas periodus. Ministru padome vēlējās dalībvalstīm dot vairāk laika nekā Parlaments. Beigās tomēr panāca kompromisu. Blakustiesības ir spēkā tikai attiecībā uz objektiem, kas maksā vismaz 3000 eiro, turklāt dalībvalstis var noteikt arī zemāku summu. Padome panāca, ka mākslinieki nevar saņemt vairāk kā 12 500 eiro no katras darba tālākpārdošanas. Noteiktais direktīvas ieviešanas termiņš ir četri gadi, - Parlaments pieprasīja divus gadus, bet Padome savukārt - piecus gadus.
Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija
Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO): WIPO ir speciāla Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrvienība, kas nodibināta ar mērķi atbalstīt rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību un autortiesības. 1967.gadā nodibinātajā organizācijā ir 180 dalībvalstis. Tās oficiālā mītne ir Ženēvā. WIPO aizsākumi sniedzas līdz pat 19. gs. 80-iem gadiem - Parīzes Konvencijai par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (1883.gads) un Bernes Konvencijai par literāro un mākslas darbu aizsardzību (1886.gads). Bernes Konvencijas 14.pants, kura pēdējo reizi ir pārstrādāta 1971.gadā Parīzē, veltīts tieši tālākpārdošanas tiesībām.
|
