| Ja ir kāda cīņa, kurā Eiropas Parlaments iesaistījies jau izsenis, tad tā ir cīņa par cilvēktiesību aizstāvību un veicināšanu Eiropas Savienībā un arī ārpus tās. Pateicoties deputātiem, kas ir galvenais tās virzītājspēks, cilvēktiesības atrodas Eiropas Savienības ārpolitikas uzmanības centrā.
Dialogs par cilvēktiesībām nedrīkst pārvērsties par gudru papļāpāšanu vai viedokļu apmaiņu par kultūras un vēsturiskajām atšķirībām. Tādu viedokli atklāti pauž Parlamenta pieņemtais pēdējais ziņojums par cilvēktiesību stāvokli pasaulē 2002.gadā. Deputāti bieži ir aicinājuši Padomi un Komisiju izvirzīt stingrākas prasības politiskā dialoga ietvaros, palīdzības piešķiršanā vai līgumu slēgšanā ar trešajām valstīm.
Politika un līdzekļi
Gadu desmitus Eiropas Parlamenta deputāti ir cīnījušies par to, lai cilvēktiesību un demokrātijas veicināšana atrastos Eiropas Savienības ārpolitikas uzmanības centrā. Šīs prasības atspoguļojas Māstrihtas un Amsterdamas līgumos, kas veido tiesisko bāzi šā mērķa īstenošanai. Turklāt tieši Parlaments izveidoja pozīciju budžetā, kas ļauj ES finansēt projektus ļoti dažādās jomās, piemēram, civilajā izglītībā, neatkarīgu masu mēdiju attīstībā, vardarbības pret sievietēm novēršanā, kārtību sargājošo dienestu apmācībā...
Sistemātiski pievienota klauzula
Parlaments panāca arī to, lai līgumos, ko ES slēdz ar trešajām valstīm, sistemātiski tiktu iekļautas klauzulas par cilvēktiesībām. Šīs klauzulas ir obligāts nosacījums līgumu īstenošanai, citiem vārdiem - līgumu ieviešanu var apturēt, ja trešā valsts pārkāpj cilvēktiesības. Šī politika pakāpeniski attīstījās 1990.gados, no 1995.gada kļūstot par principu. Apmēram trīsdesmit līgumi, kas noslēgti pirms 1995. gada, un aptuveni divdesmit līgumi, kas ieviesti pēc tam, ietver šādus nosacījumus.
Tomēr ar prasību vai principu sludināšanu vien nepietiek. Tie ir arī jāīsteno. Deputāti uzskata, ka klauzulas efektīva ievērošana galvenokārt ir atkarīga no dalībvalstu politiskās gribas, jo valstu individuālās intereses reizēm kavē Eiropas Savienību rīkoties efektīvi. Lai mazinātu šo parādību, Parlaments uzskata, ka ES klauzula jāpapildina ar skaidri definētu tās ieviešanas mehānismu, kas ļautu uz trešajām valstīm izdarīt spiedienu. Parlaments arī nožēlo, ka tas nav tieši iesaistīts lēmumu pieņemšanā attiecībā uz konsultāciju rīkošanu vai divpusējo līgumu apturēšanu, pamatojoties uz cilvēktiesību pārkāpumiem.
Parlamenta rīcībā tomēr ir spēcīgs ierocis: piekrišanas procedūra, bez kuras nav iespējams īstenot divpusējos nolīgumus. Bijuši gadījumi, kad Parlaments kavējas sniegt piekrišanu, nononākot līdz pat līgumu atteikumam, lai izdarītu spiedienu uz valsti, kas pārkāpj cilvēktiesības. Piemēram, 1993. gadā šādu pieeju izmantoja attiecībā uz līgumu ar Sīriju, un jāsecina, ka spiediens palīdzēja, lai panāktu atļauju emigrēt lielam skaitam Sīrijas ebreju. Līgumu apstiprināšanas novēlošana ļauj organizēt trešo valstu kompetento personu noklausīšanos, lai viņus rosinātu veidot skaidrāku un stabilāku politiku cilvēktiesību jomā. Dažkārt Parlaments savai piekrišanai ir pievienojis rezolūciju, kas izsaka šāda veida prasības. Šī sasaukuma laikā tā ir noticis ar Asociācijas līgumiem ar Ēģipti un Libānu, kā arī ar Alžīriju, kuru apmeklēja Eiropas Parlamenta delegācija, lai iepazītos ar situāciju uz vietas. Pakistānas gadījumā līgumu iesaldēja sakarā ar cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos šajā valstī.
Pastāvīga uzraudzība
Katru mēnesi plenārsēdē Strasbūrā EP iekļauj debates par aktualitātēm, kas saistītas ar cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē, un pieņem rezolūcijas. Deputāti īpašu uzmanību pievērš sūdzībām, kas saistītas ar vārda un preses brīvību, demokrātiksu vēlēšanu norisi un taisnīgu tiesu. Tā Parlaments ir nosodījis vairākas autoritāras valdības par vardarbību un opozīcijas spēku iebaidīšanu, un aktīvās atbildes reakcijas ļauj domāt, ka Parlamenta modrība ir noderīgs morālā spiediena veids. Parlaments ir licis vairāku valstu kompetentajām iestādēm pārskatīt attieksmi pret cilvēktiesību cīnītājiem un politiskajiem opozicionāriem kā, piemēram, Ryad al-Turk Sīrijā, de Saad Eddine Ibrahim Ēģiptē un Hamma Hammami Tunisijā.
Katru gadu Parlaments veic arī pārskatu par cilvēktiesību stāvokli pasaulē. Šo ikgadējo ziņojumu izskata plenārsēdes debatēs un papildina ar rezolūciju, norāda uz nepieļaujamām situācijām un iesaka konkrētus rīcības plānus, lai veidotu efektīvu un saskaņotu ES politiku šajā jomā. Pēdējais ziņojums par cilvēktiesību stāvokli pasaulē 2002. gadā (debates Parlamentā notika 2003.gada septembrī) īpaši uzsvēra reliģiskās neiecietības draudus mieram pasaulē. Savukārt 2001.gada ziņojums izskatīja cilvēku tirdzniecības un terorisma problēmas, savukārt 2000.gadā īpaša uzmanība tika veltīta vārda un preses brīvībai.
Konkrēta rīcība
Papildus ikmēneša debatēm un ikgadējiem ziņojumiem, Parlaments bieži ir rosinājis vēlēšanu novērošanas delegāciju nosūtīšanu uz atsevišķām valstīm. EP deputāti ir vadījuši šādas delegācijas. Tomēr viņi uzskata, ka šīm vizītēm būtu jāsniedzas tālāk nekā vienreizējiem braucieniem vēlēšanu periodā, ierosinot sekot līdzi notikumu tālākajai attīstībai.
Pēdējos gados Parlaments ir prasījis un atbalstījis sankcijas (piemēram, ieroču embargo vai Kopienas palīdzības pārtraukšanu) pret valstīm, kuras pastāvīgi pārkāpušas cilvēktiesības. Tas attiecas uz Zimbabvi, Haiti, Libēriju, Somāliju, Kongo Demokrātisko Republiku, Sjerraleoni, Indonēziju vai Moldāviju. Lai pieeja būtu konsekventa, 2002. gadā diviem Zimbabves delegātiem, uz kuriem attiecās vīzas izsniegšanas aizliegums, Parlaments atteica ieeju Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu un ES Apvienotajā parlamentārajā asamblejā, kas notika EP ēkās. Šī lēmuma dēļ sanāksmi vienkārši atcēla.
|
