Šajā faktu lapā ir izklāstīts, kā Parīzes līgums bija pirmais solis ceļā uz Eiropas integrāciju un kā Romas līgumi paplašināja tā pamatus, izveidojot Eiropas Kopienas. Tajā sniegta informācija par to, kā šie nolīgumi veicināja ideju par kopīgu nākotni, un vienlaikus izklāstīti galvenie mērķi, svarīgākie principi un institucionālās norises, kas radās pēc Otrā pasaules kara.

Vispārīga informācija

Ņemot vērā Otrā pasaules kara postošās sekas un nepārtrauktos austrumu un rietumu konfrontācijas draudus, par svarīgāko prioritāti kļuva Francijas un Vācijas izlīgums. Pirmais solis virzībā uz Eiropas integrāciju bija lēmums apvienot sešu dibinātājvalstu (Beļģijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Vācijas) ogļu un tērauda nozares. Tas tika sperts, 1951. gadā noslēdzot Parīzes līgumu. 1957. gada Romas līgumi paplašināja šīs integrācijas pamatus, vienlaikus turpinot attīstīt Kopienu ekonomisko un institucionālo sistēmu.

Juridiskais pamats

  • Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums (EOTK līgums jeb Parīzes līgums): ar šo līgumu, kas tika parakstīts 1951. gada 18. aprīlī un stājās spēkā 1952. gada 23. jūlijā, izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK) un kopīgas iestādes, tostarp Augsto iestādi, Parlamentāro asambleju, Ministru padomi, Tiesu un Padomdevēju komiteju. Līguma 97. pantā bija paredzēts, ka pēc 50 gadiem līgums zaudēs spēku, un tas notika 2002. gada 23. jūlijā;
  • Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dibināšanas līgums un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) dibināšanas līgums jeb Romas līgumi: ar šiem līgumiem, kas parakstīti 1957. gada 25. martā un stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī, tika izveidota Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom). EEK līguma 240. pantā un EAEK līguma 208. pantā bija skaidri paredzēts, ka abi līgumi ir noslēgti uz nenoteiktu laiku.
  • Mērķi

    • EOTK dibinātāju vispāratzīta iecere bija, noslēdzot Līgumu, veidot to kā pirmo posmu ceļā uz “Eiropas federāciju”. Kopēja ogļu un tērauda tirgus izveide bija eksperiments, kuru varētu pakāpeniski paplašināt, ietverot citas ekonomikas jomas, un tādējādi beigu beigās radīt politisku Eiropu.
    • EEK mērķis bija izveidot kopēju tirgu, pamatojoties uz brīvu apriti četrās jomās, proti, brīvu preču apriti, personu brīvu pārvietošanos, brīvu kapitāla un pakalpojumu apriti.
    • Euratom mērķis bija koordinēt skaldmateriālu piegādi un dalībvalstu jau uzsāktas vai plānotas pētniecības programmas kodolenerģijas izmantošanai miermīlīgos nolūkos.
    • Aplūkojot minēto triju Līgumu preambulas, ir redzama Kopienu izveidošanas pamatā esošā mērķa vienotība, proti, pārliecība, ka Eiropas valstīm jāsadarbojas, lai veidotu kopēju nākotni, jo tikai tā tām būs iespējams kontrolēt savu likteni.
    • Eiropas Kopienu galvenie principi un attīstība

      A. Eiropas integrācijas pirmsākumi

      Eiropas Kopienu (EOTK, EEK un Euratom) izveidi pamudināja dedzīga vēlme pēc vienotas Eiropas. Šis process notika pakāpeniski, un iecere bija cieši saistīta ar notikumiem, kas bija satricinājuši Eiropas kontinentu. Pēc Otrā pasaules kara bija jāreorganizē stratēģiskās rūpniecības nozares, galvenokārt tērauda rūpniecība. Eiropas nākotne, kuru apdraudēja austrumu un rietumu konfrontācija, bija atkarīga no Francijas un Vācijas izlīguma.

      Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmaņa deklarāciju 1950. gada 9. maijā var uzskatīt par Eiropas integrācijas sākumpunktu. Ogļu un tērauda izvēle simbolizēja šā laikmeta būtību. 20. gadsimta 50. gadu sākumā dinamiskā ogļu un tērauda nozare bija valstu varenības pamats. Papildus tīri ekonomiskiem ieguvumiem ar Francijas un Vācijas resursu apvienošanu bija paredzēts iezīmēt divu valstu sāncensības beigas. Robērs Šūmanis 1950. gada 9. maijā paziņoja: “Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām rada patiesu solidaritāti.” Pamatojoties uz šo principu, Francija, Itālija, Vācija un Beniluksa valstis (Beļģija, Nīderlande, Luksemburga) parakstīja Parīzes līgumu, kas galvenokārt bija vērsts uz:

      • brīvu preču apriti un brīvu piekļuvi ražošanas resursiem,
      • pastāvīgu tirgus uzraudzību, lai izvairītos no tirgus kropļošanas, kas novestu pie ražošanas kvotu ieviešanas,
      • konkurences noteikumu ievērošanu un cenu pārredzamību,
      • atbalstu ogļu un tērauda nozares modernizācijai un šo nozaru pārveidošanu.
      • B. No EAK līdz Romas līgumiem

        Pēc Parīzes līguma parakstīšanas Francijas premjerministrs Renē Plevēns ierosināja izveidot Eiropas armiju, lai gan Francija bija pret Vācijas valsts militāro spēku atjaunošanu. Tā rezultātā 1952. gadā notika sarunas par Eiropas Aizsardzības kopienu (EAK), ko bija paredzēts papildināt ar Eiropas Politisko kopienu (EPK). Tomēr abus plānus nācās atlikt pēc tam, kad Francijas Nacionālā asambleja 1954. gada 30. augustā atteicās ratificēt Līgumu.

        Pēc tam, kad EAK izveide bija cietusi neveiksmi, centieni atsākt Eiropas integrāciju turpinājās, un 1955. gada jūnijā Mesīnas konferencē tika izteikti konkrēti priekšlikumi par savienību muitas un atomenerģijas jomā. Šo priekšlikumu rezultātā tika parakstīti EEK un EAEK līgumi.

        C. Kopējais tirgus un kopējā politika

        Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma (EEK līguma jeb Romas līguma) noteikumi paredzēja:

        • atcelt muitas nodokļus starp dalībvalstīm;
        • ieviest ārēju kopējo muitas tarifu;
        • ieviest kopēju lauksaimniecības politiku un kopēju transporta politiku;
        • izveidot Eiropas Sociālo fondu;
        • izveidot Eiropas Investīciju banku;
        • veidot ciešākas attiecības starp dalībvalstīm.
        • Lai panāktu šos mērķus, EEK līgumā tika izklāstīti pamatprincipi un izveidota sistēma Kopienas iestāžu likumdošanas darbībām. Tajā tika ietvertas tādas kopējas politikas jomas kā: kopējā lauksaimniecības politika (38.–43. pants), transporta politika (74. un 75. pants) un kopēja tirdzniecības politika (110.–113. pants). Kopējais tirgus bija paredzēts tam, lai garantētu brīvu preču apriti un ražošanas faktoru mobilitāti, tostarp darba ņēmēju un uzņēmumu pārvietošanās brīvību, pakalpojumu sniegšanas brīvību un kapitāla brīvu apriti.

          Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā (Euratom līgums) sākotnēji bija noteikti ļoti vērienīgi mērķi, tostarp “strauja atomenerģijas nozaru izveide un attīstība”. Tomēr Euratom līguma vērienīgos mērķus nācās ierobežot, jo sarežģītā un sensitīvā atomenerģijas nozare skāra būtiskas dalībvalstu intereses (aizsardzību un valsts neatkarību).

          D. Kopienu institucionālā attīstība

          Vienošanos par konkrētām kopīgām Eiropas Kopienu iestādēm – Parlamentāro asambleju un Tiesu – parakstīja, un tā stājās spēkā tajā pašā dienā, kad Romas līgumi. Iestāžu apvienošanas process tika pabeigts ar 1965. gada 8. aprīļa Līgumu par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi, kas pazīstams kā Apvienošanās līgums.

          No šā brīža EEK noteica stāvokli nozaru kopienās, proti, EOTK un EAEK. Tādējādi priekšroku pār kopīgi pastāvošām organizācijām ar nozaru kompetenci guva vispārējā EEK sistēma un tās iestāžu izveide.

          Eiropas Parlamenta loma

          Ar Parīzes līgumu kā viena no EOTK iestādēm tika izveidota Kopējā asambleja. Konvencija par dažām kopīgām Eiropas Kopienu iestādēm, kas tika parakstīta kopā ar Romas līgumiem, paredzēja arī kopēju Kopienu parlamentāro asambleju un Tiesu, kas veicināja Eiropas Kopienu iestāžu sistēmas pakāpenisku apvienošanu.

          Šo faktu lapu sagatavoja Eiropas Parlamenta Tiesiskuma, pilsonisko brīvību un institucionālo lietu politikas departaments. Lai iegūtu plašāku informāciju, apmeklējiet Konstitucionālo jautājumu komitejas tīmekļa vietni.

           

          Mariusz Maciejewski